2002. gada 20. nedēļa

Nedēļas izcilākais notikums Saldū, protams, bija Saldus pilsētas ģimnāzijas 80 gadu jubilejas svinības 18. maijā. Pats tajās nebiju klāt, bet no aculieciniekiem esmu dzirdējis tikai labas atsauksmes. Viss noritējis skaisti, iespaidīgi, emocionāli.

Svinības saglabāsies atmiņā. Bet skolas jubileja mums atstājusi arī ko "taustāmu". Tā ir glīti iesietā, nebiezā (tikai 92 + 12 lpp.) grāmata "Saldus pilsētas ģimnāzija. 80". Grāmatas autores - trīs ģimnāzijas direktores - bijušās Velta Zavicka, Aina Ivanova un tagadējā Silvija Gūtmane. Saturā īsa, konspektīva skolas vēsture, skolas vadītāju, skolotāju un absolventu saraksti un, protams, fotoattēli. Vietumis pagadījies arī pa misēklim, bet kā nu bez tiem? Galvenais trūkums tomēr - ka grāmata pārāk plāna. Gan teksta, gan attēlu varēja būt krietni vairāk. Taču kā pirmais mēģinājums apkopot iespējamo informāciju par ģimnāzijas pagātni un tagadni grāmata vērtējama atzinīgi. Par to vispirms pateicība autorēm, kā arī sponsoram Argodam Lūsiņam. Par grāmatas klajā laišanu rūpējies mūsu apgāds "Signe".

***

Manās rokās (uz atdošanu) nonākusi arī Valentīna Rogožina "Eglaine". Tā ir 224 lpp. bieza, gaumīgi iesieta, bagātīgi - ar melnbaltiem un krāsainiem fotoattēliem - ilustrēta grāmata. Grāmatā daudz dokumentu un atmiņu liecību. Un tas viss par vienu vienīgu pagastu!

Kas tad šī Eglaine ir? Tā ir sēļu teritorija vidū starp Subati un Ilūksti. Pašā Lietuvas pierobežā. Vērā liekama visvairāk ar to, ka tur dzimis "latvis", latviešu laicīgās literatūras iedibinātājs, savulaik iecienīts mācītājs, zinātnieks un apgaismotājs Vecais Stenders. Bet kas ir Valentīns Rogožins? Latvijā dzimis un audzis krievs, kas sevi uzskata par Latvijas sēli (jo ir arī Lietuvas sēļi), skolotājs, kultūras darbinieks. Bet kas ir paši eglainieši? Viņi ir vienkārši - malači, jo neba katra pagasta ļaudis dabūs gatavu tādu grāmatu, kā viņi.

***

Televīzijā pēc ilgāka pārtraukuma atkal Jāņa Jaunsudrabiņa (Imanta Ziedoņa, Aivara Freimaņa) "Puika". Nesen redzējām arī Jāņa Klīdzēja (Jāņa Streiča) "Cilvēkbērnu". Liela līdzība, jo abās filmās galvenais varonis ir puika. Bet vienlīdzības zīmi starp sēļu puiku un latgaļu puiku tomēr neliksim. Un atšķirīgas arī filmas. Ja meklēsim etnogrāfiju, tad tās vairāk ir "Puikā" (lauku darbi un dzīve no ziemas līdz ziemai), lai gan arī "Cilvēkbērnā" etnogrāfijas netrūkst. Savukārt ticības lietu ir vairāk "Cilvēkbērnā". Tas arī saprotams, jo Latgale bez baznīcas nemaz nav domājama (lai gan arī sēļus gluži par bezdievjiem nesauksim). Bet - lai kā ar līdzībām un atšķirībām - abas šīs filmas uz ārzemju invāzijas fona ir skaidri latviskas un vērtējamas kā mākslas darbi, nevis kā kultūras subprodukts.

***

Ja Raimondam Paulam pašam ir vienalga, kas notiek ar viņa dziesmām, tad man, televīzijas skatītājam, gluži vienalga tas nav vis. Tagad katru dienu nezcik reižu jāklausās skaistā dziesmiņa par Māriņu pretīgā, kroplā variantā. Manas ausis tas apvaino, vai Maestro ausis ne? Latvijas Mobilais telefons labāku reklāmu laikam nav spējīgs samaksāt.

***

Publicēta statistika par Latvijas pensionāru skaitu pēdējos gados. 1970. gadā Latvijā bijuši 319 tūkstoši pensionāru, 1975. gadā - 362 tūkstoši, 1980. gadā - 407 tūkstoši, bet 2000. gadā - jau 514 tūkstoši pensionāru. Cik strauji mēs novecojam!

***

Satriecoša ziņa: Bušs jau iepriekš bijis informēts par gaidāmo teroristu uzbrukumu Ņujorkai un Vašingtonai. ASV prezidents zinājis gan, bet neko nedarījis, lai 11. septembra traģēdiju novērstu. Tātad - bēdīgajos notikumos līdzvainīgs...

***

Klausos un lasu skumjos pareģojumus, ka varbūt jau drīzi vien, bet pēc iestāšanās Eiropas Savienībā obligāti mazajām lauku saimniecībām būšot jāizput. Bet - ja tā, tad kādēļ vajadzēja sadalīt kolhozus? Tās jau bija lielas saimniecības, tieši tādas, kā eiropiešiem būtu pa prātam.