"Mans mūžs ir bijis grūts, bet skaists."

Svētdien vārdadienu svinēs Trīnes. No gandrīz 30 Latvijas šī vārda īpašniecēm TRĪNE SIMSONE dzīvo Saldū. Viņa ir viena no gados cienījamākajām "Saldus Zemes" abonentēm.

Trīne Simsone ir vasaras bērns, un šovasar nosvinēja 91. dzimšanas dienu. Kad vesta kristīt, tēvs gribējis viņu nosaukt par Elfrīdu. Tomēr tas bijis par sarežģītu, jo pa ceļam uz baznīcu vārds tēvam "izkritis" no galvas. Tā meitēns nosaukts vecāsmātes un krustmātes vārdā par Trīni, jo Kazdangas pusē šis vārds bijis populārs. Gandrīz katrā mājā bijis pa Trīnei.

"Mūžs ir bijis grūts, bet skaists," vecmāmuļa Trīne Simsone sāk šķetināt savas dzīves pavedienu. Viņas vecāki bijuši kalpi Kazdangas pagastā. Ģimenē auguši pieci bērni. Tāpēc Trīnei kā vecākajai bijis jābūt par brāļu aukli, jo vecāki strādāja. Ganos Trīne iesākusi iet jau no septiņiem gadiem un pie saimniekiem strādājusi, līdz apprecējusies un pati kļuvusi par saimnieci. Ar vīru iepazinusies kā romānā. Ganot govis, ceļmalā pie Trīnes atpūsties piestājis jautrs un iznesīgs puisis, kurš skaisto ganīti vairs nespējis aizmirst un apņēmis par sievu. Dažs baznīcā pie uzsaukšanas gan noteicis, vai tad nevarējis meitu ar skaistāku vārdu izvēlēties. Ne jau vārda dēļ Kārlis izraudzījās sievu, bet tās čakluma un skaistuma pēc.

Tā Trīne nokļuva Nīkrāces pagastā, kur vīram un viņa vecākiem piederējusi jaunsaimniecība. 1937. gada Pļaujas svētkos Trīne ar Kārli saņēmuši Ulmaņa godalgu par labi uzturētu saimniecību. Vēl tagad sirmā māmuļa atceras Kārļa Ulmaņa vārdus: "Tu, zemniek, esi tas, kas pirmais celies un pēdējais ej gulēt. Tu esi tas, kas mūs pabaro un apģērbj." Bērniem un mazbērniem saglabāts zelta pulkstenis un sudraba kauss, kuri saņemti dāvanā no Ulmaņa.

Simsoni bija strādīgi -baroja bekonus eksportam, audzēja govis, kas bijušas ražīgas piena devējas. Trīne atceras, ka viena no tām dienā devusi pat 40 litrus piena. Kopjot saimniecību, Trīne un Kārlis domāja par nākotni - ka šeit izaugs viņu bērni, kas turpinās vecāku iesākto. Tomēr liktenis bija nežēlīgs. Tagad plaukstošās saimniecības vietā ir gruveši un aizaudzis lauks.

Pēc kara Trīne ar bērniem izmuka no izvešanas. Bet vīrs nepaglābās, un uz 10 gadiem, kā saimnieks un aizsargs, tika izsūtīts uz Arhangeļsku. Kad atgriezās, daudz slimoja un tagad atdusas Čāpātāju kapos. Bet no apcietinājuma Kārlis sievai vienmēr rakstīja: "Bērnus turi vienmēr pirmajā vietā, jo nākotne prasīs gaišas galvas."

Glābdama dzīvību, viņa palika ar bērniem un ar to, kas mugurā. Abus bērnus - meitu un dēlu - Trīnei nācās skolot vienai. Viss bija jāsāk no jauna, jāiekopj jaunā mājvieta un jāsāk strādāt fermā Embūtes pagastā. Kopa aitas, sivēnmātes un teļus. Trīne, kas pieradusi vienmēr darbu veikt priekšzīmīgi, arī šeit centās, kā spēdama. Tāpēc saņēmusi daudz apbalvojumu un godarakstu, bet smagais darbs sabeidzis veselību.

Trīne atzīst: "Ja es būtu jauna, noteikti ietu srādāt uz laukiem. Tagad arī ir priekšzīmīgas saimniecības, kur saimnieki saviem strādniekiem ir spējīgi maksāt."

Viņa smejot saka, ka ne jau tikai darbu darīt, bet arī priecāties cilvēki prata. Joda dambī tika svinēti skaisti Jāņi, kas neizdzēšami iespiedušies atmiņā. Pirms svētkiem katrs saimnieks brūvējis alu. "Jūs domājat, ka tad cilvēki neiedzēra? Iedzēra, bet prata līksmoties, un neviens nenodzērās," teic Trīne.

Viņai vienmēr ir paticis dziedāt. Arī tagad dziedāšanā Trīne sitot pušu jaunos, jo savā solīdajā vecumā vēl atceras visu dziesmu vārdus un meldiņus.

Trīnes Simsones enerģija ir neizsmeļama, viņa nevar nosēdēt, rokas klēpī salikusi. Kaut meita un mazmeita pukojas, viņa iet pastrādāt dārzā. Bet rudens un ziemas vakaros labprāt lasa romānus ar laimīgām beigām un "Saldus Zemi".