Ko "uzkost" labam garastāvoklim?

Tas, ka ikviens sevi spējīgs noskaņot labam garastāvoklim, ka atliek tikai smaidā atsegt zobus un visa pasaule tev uzsmaidīs, ir tīrās muļķības. Tā nemēdz notikt, teiktu klasiķis Kurts Vonnegūts. Tieši pārmēru centīgi mēģinot sevi sapurināt, daudzreiz garastāvokli sev esmu samaitājusi vēl vairāk. Tādēļ liekos mierā - kad gribas raudāt, izraudos, kad esmu dusmīga, slauku putekļus un mazgāju grīdas vai arī baltumbaltu izberžu vannu. Kad jūtos kā cilvēks, kas ar dzīvi un sevi ir daudzmaz saskaņā, tiekos ar draugiem un radiem.

Šāda dzīves uztvere izveidojusies tagad, kad uz daudzām norisēm spēju paraudzīties mierīgāk, filozofiskāk un bezkaislīgāk.

Tāpat kā dabā ir saulainas un spožas, apmākušās un lietainas dienas, tā arī cilvēkam jāizdzīvo un jāizjūt viss - gan skumjas, bēdas, aizvainojums, gan saulains prieks par labu dienu, kas vakarā atnes patīkamu nogurumu.

Tādēļ vislabākās dienas un stundas ir tās, kad spēju būt tāda, kāda esmu, savu slikto garastāvokli un skumjas gan nevicinot kā karogu, bet noslaukot tajā asaras un izšņaucot degunu. Un pēc laiciņa jau atkal viss nostājas savā vietā, viss notiek tā, kā jānotiek.

Tādēļ labam garastāvoklim pagatavosim kokteili no dzeltenu pieneņu pļavu prieka, pievienosim ceriņu rūgto pārpratumu un vilšanās karoti, dažus balto maijpuķīšu atziņu ziediņus, atšķaidīsim to visu ar atklāsmes prieku un izdzersim biķeri sausu - dzīve tad iegūs citas krāsas! "Uzkodām" iesaku izlasīt nesen iznākušo Manfrēda Kibera eseju krājumu "Patentētais krokodils". Par dzīvniekiem, par dabu, bet būtībā par mums, kam tikai šķiet, ka esam gudrāki un labāki. Gribam no citiem to, ko viņi varbūt nesaprot un nevēlas. Tādēļ nav ko gaidīt brīdi, kad kāds pamanīs, cik slikti jūties savā būrī. Tad var gadīties kā tam putnam, kas visu mūžu ilgojās pēc brīvības, vainoja tos, kas viņu tur gūstā, bet tad, kad beidzot būris bija vaļā, vairs nespēja palidot. Tā mēdz gadīties. Īpaši tiem, kas mēdz daudz sapņot un ilgoties. Pēc kaut kā pašam ne vienmēr izprotama un sasniedzama.