Divkosības rūsa

Latvijas Universitātes un Sorbonnas doktorants Sergejs Kruks intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" teicis, ka Latvija ir maza valsts, tāpēc tajā valda interešu grupējumi un politika tiek veidota tikai un vienīgi šo grupējumu interesēs. Tā gan nenotiek vienīgi pie mums. Ir daudz līdzīgu piemēru arī citās valstīs. Satrauc kas cits.

Mums tiek apgalvots, ka sabiedrībai ir tiesības zināt, kur un kā tiek izmantoti mūsu nodokļi, ka procesiem, kas skar valsts kopējās intereses, jābūt caurspīdīgiem, ka visiem cilvēkiem, neatkarīgi no viņu dzimuma, veselības stāvokļa un tā tālāk, ir vienlīdzīgas tiesības un iespējas būt pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem. Dzīve aizvien biežāk pierāda, ka tie ir salti meli un divkosība.

Divkosības rūsas dziļumu uzskatāmi pierāda peripetijas ap hokeja halles celtniecību, kur ūdeņi ir tā saduļķoti, ka nevar saprast - vai mūsu premjers ir vientiesis vai arī par vientiešiem uzskata Latvijas iedzīvotājus.

Ir žēl to teātra apmeklētāju (Latvijas skatītāji taču ir izdaudzināti šīs mākslas cienītāji), kuriem nereti lēts balagāns un rupjības tiek "celti priekšā" kā māksla.

Taču visvairāk uztrauca ceturtdienas vakarā Latvijas TV redzētais sižets, kas liecina, ka divkosības rūsa ir skārusi arī Latvijas baznīcu. Izrādās, ka arhibīskaps Jānis Vanags jau labu laiku zinājis, ka mācītājs Māris Sants ir homoseksuāli orientēts. Bet tikai tad, kad viņš atklāti atzinis šo savu grēku un to, ka gadiem ilgi nesekmīgi cīnījies ar savu slimību (izcēlums mans), luterāņu baznīcas konsistorijs nekavējoties atstādinājis viņu no mācītāja pienākumiem. Pieņemu, ka ir tādi amati, kurus attiecīgas slimības piemeklēti cilvēki nedrīkstētu pildīt. Taču šausminoša man liekas divkosība, kas labu mācītāju (tā Santu vērtē viņa draudzes locekle) bez uzklausīšanas pasludina par tādu grēcinieku, kam nav tiesību pat uz savu grēku izsūdzēšanu, kur nu vēl piedošanu.

Bībelē lasām, ka tieši tie, kas, grēko un to nožēlo, kas vēlas atgriezties no grēku ceļa, tiek visaugstāk vērtēti. Cik Latvijā ir to, kas grēko daudz smagāk gan domās, gan darbos, bet klusē, melo, izliekas un turpina būt visu cienīti sabiedrībā un ieņemt augstus amatus?!

Šķiet, ka godīgums un atklātība nebūs cieņā tik ilgi, kamēr par to būs jākaunas. Dzīvē par visu kaut kad ir jāmaksā, taču nedrīkstētu cilvēkam, kas ir atklāts un godīgs, likt par to kaunēties.