Kad dūmi izgaist un dzīve turpinās

12. septembra rītā, dienu pēc vēl nepieredzētām šausmām Ņujorkas centrā, amerikāņi modās ar apziņu, ka viņu dzīve ir mainījusies uz visiem laikiem. Ar apziņu, ka laime un prieks nav pašsaprotamas lietas. Vēl vairāk - šķita, ka dzīvesprieks un smiekli ir zuduši.

Televīzijas stacijas nepārtraukti atkārtoja safilmētos materiālus, un visu dienas laikrakstu pirmās lapas rotāja milzīgi virsraksti - "America under Attack" ("Uzbrukums Amerikai"). Tā bija toreiz, pirms vairāk nekā septiņiem mēnešiem. Toreiz ņujorkieši raudāja uz ielām, toreiz amerikāņu nācija kļuva vienotāka, un toreiz neviens pat nespēja domāt par dzīvi pēc pusgada.

Manhetena atgūst otro elpu

Pēc pusgada Manhetenas debesīs joprojām tukšums vietā, kur kādreiz stāvēja Dvīņu torņi, un tikai vakaros pēc tumsas iestāšanās divi uz debesīm tiecošies gaismas stari simboliski atgādināja par zudušo. Par "Gaismas veltījumu" nodēvētais pagaidu memoriāls bija piemiņas apliecinājums 11. septembra upuriem un veltījums visu ņujorkiešu izturībai. Ideja radās jau pirmajās dienās pēc notikušā, un mākslinieku grupai, apvienojot spēkus, izdevās īstenot savu ieceri. Katru gaismas kūli veidoja 44 kvadrātā novietoti starmeši, kas raidīja gaismu pusotra kilometra augstumā. Skaidrā laikā gaismas stari bija saskatāmi no 45 kilometru attāluma. Pat sākotnējie idejas opozicionāri atzina, ka iecere tiešām izdevusies. 13. aprīļa naktī "Gaismas veltījums" tika iedegts pēdējo reizi.

Lejasmanhetena, kura uz brīdi atgādināja spoku pilsētu, ir ieguvusi otro elpu, bet ne jau bez federālās valdības 20 miljardu dolāru palīdzības. Pēc tīrīšanas, remonta un logu iestiklošanas viens pēc otra ir atvērušies veikali un restorāni. Tomēr šo uzņēmumu finansiālā izdzīvošana tiek nopietni apšaubīta, jo vienā mirklī tie ir zaudējuši milzīgu klientu skaitu, kuri pirms 11. septembra katru dienu izmantoja šo infrastruktūru. Lejasmanhetenā strādājošo un tūristu skaits samazinājies par kādiem 100 tūkstošiem. Ne visas lielās firmas ir atgriezušās (daļa no tām pat negrasās atgriezties), un sagrauto metro staciju dēļ tūristu pieplūdums nav tik liels kā parasti. Līdz ar to pieprasījums pēc apkalpojošās sfēras uzņēmumiem ir ievērojami samazinājies. Arī daļa iedzīvotāju ir pametusi šo pilsētas daļu, un viņus apturēt nevarēja pat krītošās nekustamā īpašuma cenas.

Ir arī pozitīvi piemēri. Piecdesmitstāvīgā 1 Liberty Plaza, kas stipri cieta uzbrukumos un pirmajās nedēļās tika izmantota kā glābšanas operācijas koordinācijas centrs, ir atjaunota un atvērta, un kompānijas pamazām atgriežas savā iepriekšējā mītnē. Atvērts populārais universālveikals Century 21. Tajā veikta rekonstrukcija par daudziem miljoniem dolāru. Pirmajās dienās veikals piesaistīja vēl nepieredzētu pircēju skaitu. Tūristi, kam Ņujorka vienmēr ir bijusi iepirkšanās paradīze, tagad Century 21 apmeklējumu var apvienot ar drupu apskati.

Ja apkārtnē nebūtu vēl dažu ēku ar sagrautām fasādēm, nezinātājs nemaz nepateiktu, ka atrodas pie Pasaules tirdzniecības centra vai, kā tas tiek saukts pašlaik, - Ground Zero (angļu valodas oriģinālā nozīme ir raķetes vai bumbas mērķis, bet pašreiz Amerikā kļuvis par īpašvārdu un sinonīmu Pasaules tirdzniecības centra gruvešiem).

Arvien vairāk izskan viedoklis, ko gaisa piesārņojuma kontroles dienesti vairs tik pārliecinoši nenoliedz, - ka putekļi un gāzes Pasaules tirdzniecības centra degošo drupu tuvumā nebija veselībai tik nekaitīgas, kā domāts iepriekš. Vides veselības speciālisti brīdina, ka Ņujorkā tuvākajos gados var strauji pieaugt plaušu saslimšanas. Dažiem glābšanas operācijas dalībniekiem jau parādījušies līdzīgi simptomi, piemēram, ilgstošs klepus. Glābšanas dienestu darbinieki lietoja gāzmaskas. Bet kā tad ar mums - pārējiem, kuri tās nelietoja, bet katru dienu elpoja? Zinot ņujorkiešu pārliecību, ka valsts un pašvaldību iestādes kalpo sabiedrībai un katram tur strādājošajam ir pienākums atbildēt par savu rīcību, ir pilnīgi skaidrs, ka amatpersonām nāksies uz šiem jautājumiem tuvākajā laikā atbildēt.

Dārgākās zemes nākotne ir neskaidra

Pasaules tirdzniecības centra gruvešu novākšanas darbi notiek ātrāk nekā bija plānots, taču šī, it kā labā ziņa, vismaz Ņujorkas apbūves plānotājiem nemaz nešķiet tik laba. Līdz jūnija sākumam gruveši būs novākti un vismaz teorētiski varētu sākties atjaunošanas darbi. Tieši tā - varētu sākties, taču visticamāk, ka konfliktējošie sabiedrības viedokļi kavēs uzsākt jebkādus nopietnus atjaunošanas darbus.

Strīdus objekts ir 6,5 hektāri dārgākās zemes Manhetenas centrā. Viena sabiedrības daļa vēlas atjaunot Pasaules tirdzniecības centra kompleksu. Ja ne gluži tādu pašu, tad vismaz kaut ko līdzīgu un, iespējams, pat augstāku par 110 stāviem. Viņuprāt, šāds solis būtu neatsverams ieguldījums apkārtnes ekonomiskajai atdzimšanai. Otrs viedoklis, kuru visvairak pārstāv bojāgājušo piederīgie, nepieļauj šādu vietas apbūvi. Biroju vietā bojāgājušo radinieki un draugi vēlas redzēt tikai un vienīgi piemiņas memoriālu.

Pilsētas vadība līdz šim brīdim nav izteikusi savu nostāju par vietas ilgtermiņa attīstības plāniem, aizbildinoties, ka šādus jautājumus nevar sasteigt. Milzīgu popularitāti ieguvušais Ņujorkas bijušais mērs un pagājušā gada žurnāla "Times" par gada cilvēku atzītais Rūdolfs Džuliani vairākkārt norādījis, ka "šajā svētajā vietā jābūvē iespaidīgs memoriāls".

Amerikāņi uzskata, ka Dvīņu torņu neatjaunošana nozīmētu teroristu uzvaru. Tomēr, ja vēl pirms dažiem mēnešiem šī diskusija bija balstīta uz emocijām (tas pats iepriekšminētais Ņujorkas mērs tikai dažas stundas pēc ēku sabrukšanas izlēmīgi sacīja - "Mēs atjaunosim"), tad šobrīd ekonomiskais aprēķins un racionalitāte gūst virsroku. Cik ekonomiski pamatoti ir būvēt milzīgu biroju kompleksu un kurš gan vēlēsies strādāt 110. stāvā? Nekustāmā īpašuma aģentūrām ir grūtības izīrēt Ņujorkas debesskrāpju augšējos stāvus. Prioritātes ir mainījušās - kompānijas dod priekšroku darbinieku drošībai, nevis prestižiem un galvu reibinošiem skatiem no augstceltnēm.

Tas ir pagātnes rēgs vai atmiņas

Pasaules tirdzniecības centrs nebija tikai divas augstākās ēkas pilsētā. Tās nozīmēja un, droši var teikt, - simboliski joprojām nozīmē daudz vairāk, nekā bezpersonisks tērauda un stikla savienojums. Tās bija pilsētas lepnums un simbols, kas ar savu varenību nepārprotami liecināja par Ņujorkas vēlmi nosargāt pasaulē pašas lielākās, varenākās un labākās pilsētas titulu.

Lielas un mazas kompānijas izmantoja Dvīņu torņu siluetus savās emblēmās, tādējādi paužot ne tikai savu piederību šai pilsētai, bet arī lepnumu. Nerunājot nemaz par Holivudu. Holivudai Pasaules tirdzniecības centrs šķita tieši kā radīts jaunajiem karaļa Konga piedzīvojumiem. Tā 1976. gada filmā "King Kong" karaļa Konga pēdējā cīņa notiek ne vairs uz Empire State Building jumta, kā tas bija oriģinālajā 1933. gada filmā, bet gan uz Pasaules tirdzniecības centra jumta. Galu galā karalis Kongs taču neniekotos ar sīkumiem - ja kāpt, tad kāpt pašā augstākajā celtnē.

Vai visas šīs atmiņas būs tikai sāpīgs atgādinājums par pagātni un pasauli, kādu to pazinām pirms 11. septembra? Vai būtu labāk to visu aizmirst?

Televīziju ziņu dienestu studijas tika pārkārtotas, un fonā esošie torņi tika aizstāti ar daudz nepretenciozākiem pilsētas skatiem. Varētu domāt, ka metro pietura "Pasaules tirdzniecības centrs" jau būtu pārdēvēta, taču - nē. Vilcieni joprojām pietur Pasaules tirdzniecības centrā. Ikviens, kas viesosies Ņujorkā, uz mājām varēs aizsūtīt pasta atklātni ar Pasaules tirdzniecības centru... Tikai to rotās uzraksts "New York City 1973 - 2001".

Tā ir vēsture, no kuras neizvairīties un kuru nepiemānīt. Lai cik sāpīgi arī būtu skatīties uz PTC fotogrāfijās vai filmās, tā ir sava laika liecība. Un kāpēc gan padarīt kaut ko bijušu par nebijušu?

Vai dzīve ir mainījusies uz visiem laikiem?

Protams, dzīve ir mainījusies, taču tā turpinās. Tā nebeidzās 11. septembra rītā, kā daudzi, mani ieskaitot, tajā brīdī domāja. Un šādas domas nav nekas nosodošs vai neparasts. Traģēdijas atstāj rētas cilvēka apziņā, bet šajā konkrētajā gadījumā tā bija visas nācijas traģēdija. Šis notikums lika amerikāņiem apzināties, ka viņi ir viena nācija un draudu priekšā viņi var aizmirst visas nesaskaņas un stāties pretī ļaunumam kā viens vesels.

Tas tik ļoti atgādināja atmodas laika Latviju! Un gluži tāpat kā Latvijā, nesaskaņas un iepriekšējie strīdi ir atgriezušies dzīvē. Tā ir droša zīme, ka dzīve turpinās.