"Katrs kritušais karavīrs pelnījis atdusēties savos brāļu kapos."

Meklēšanas vienību savienība Latvijā ir brīvprātīgo organizācija, kas meklē 2. pasaules karā kritušo karavīru mirstīgās atliekas, un nesen Zvārdē tā atradusi četrus padomju un divus vācu kritušos karavīrus.

Par organizāciju stāsta tās prezidents ANATOLIJS URTAJEVS.

"Meklēšanas vienību savienība darbojas jau 7 gadus. Mūsu mērķis ir meklēt 2. pasaules karā kritušo karavīru mirstīgās atliekas un gādāt, lai viņi tiktu guldīti katrs savos brāļu kapos - padomju karavīri tiek apbedīti Ropažos, bet latviešu leģionāri un vācu karavīri ar citu sabiedrisku organizāciju - lielākoties Latvijas brāļu kapu komitejas, ar ko mums ir laba sadarbība, - gādību nonāk Lestenē vai Tērpjos.

Mūsu devīze ir - katrs kareivis, kas kritis kaujā ar ieroci rokās, ir pelnījis atdusu savos brāļu kapos, un te nav vietas ne politiskām, ne kādām citām domstarpībām. Karš ir beidzies, un mums tagad viss ir jāsakārto."

Kā jūs zināt, kur iet un meklēt?

"Ir dažādi veidi, kā iegūt informāciju. Piemēram, kāds bijušais latviešu leģionārs 1954. gadā Kanādā uzrakstījis grāmatu "Kurzemes katls". Aprakstījis savas kara gaitas, savus biedrus un minējis konkrētas kauju vietas pie Jaunpils, kur upītes augštecē stāvējuši leģionāri ar ložmetējiem, bet lejastecē krievi gājuši uzbrukumā. Pēc grāmatas atradām vietu, kur stāvēja ložmetēji, un gājām pa krievu uzbrukuma pēdām. Atradām sešus karavīrus, kuri, kā gājuši uzbrukumā, tā ar ložmetējiem nošauti.

Meklējam vietējos iedzīvotājus, kuri vēl atceras kara laika notikumus, iztaujājam viņus, ejam pa vietām, kuras viņi minējuši savās atmiņās.

Sadarbojamies ar abu armiju kara veterāniem. Reiz bija interesants gadījums pie Cēsīm - kopā ar padomju armijas veterāniem aizbraucām uz kādu vietu, kur kara laikā vācieši bija nocietinājušies aizsardzībā. Tur satikām latviešu leģiona vada komandieri un te karojušās vācu armijas daļas rotas komandieri. Viņi gāja un rādīja, un stāstīja, kur katrs stāvējis, kā katrs gājis uzbrukumā."

Kā tiekat uzņemti Kurzemē?

"Ļoti labi, draudzīgi. Nekad nav bijis konfliktu ne ar vietējo varu, ne ar iedzīvotājiem. Savulaik vedu Krievijas sūtni Udaļcovu uz izstādi Saldus muzejā, kur viena istaba bija atvēlēta vācu pusei, otra - padomju. Arī mēs šeit, Rīgā, zem Uzvaras pieminekļa, veidojam muzeju, kur vienā telpā būs padomju armijas ekspozīcija, bet otrā - tas, ko savos meklējumos esam uzzinājuši par vācu karaspēku un latviešu leģionāriem.

Pašlaik Saldū strādā meklētāju vienība, ko vada organizācijas viceprezidents Tālis Ešmits. Viņi meklē kritušos karavīrus apvidū, kur 1945. gada martā divi panfiloviešu pulki nokļuva aplenkumā. Frontes līnijas tur nav bijis, bet notikušas atsevišķas kaujas. Saldus rajonā vispār darba mums pietiks vēl gadu desmitiem, jo šeit kaujas notikušas ļoti ilgi, te ir daudz mežu, kur būtu jāiet un jāmeklē. Zvārdes poligons ilgu laiku bija meklētājiem slēgts - tur tagad daudz ko atrodam.

Zvārdē strādā pieredzējuši meklētāji, jo šī vieta ir bīstama, te saglabājies daudz nesprāgušu lādiņu un mīnu. Jaunie puiši kopā ar vecajiem meklētājiem strādās Madonas rajonā un mācīsies, kā to pareizi dara."

Jūs pašu, pēc vecuma spriežot, karš nav skāris. Kas pamudināja nodarboties ar karavīru meklēšanu?

"Krievu prese jau mūs aprakstīja - ka mēs esot bezmaz ķertie, savā brīvajā laikā pa purviem līdz vidum ūdenī ložņājam. Bet ir vērts to darīt. Mūsu organizācijas jauniešiem, piemēram, neinteresē ošņāt narkotikas vai dzert alu, viņi grib iepazīt vēsturi, būt klāt tās noslēpumu atklāšanā. Patlaban mums ir viena 10 jauniešu liela vienība, bet tiek formēta arī otra un trešā. Viņiem ir arī īpaši pelēkbalti formas tērpi.

Gribu uzsvērt - mūsu organizācija nav ne latviešu, ne krievu, bet gan Latvijas. Te darbojas vienlīdz daudz krievu un latviešu tiklab vienas, kā otras tautas interesēs, jo vēstures noskaidrošana, karavīru piemiņas godināšana ir katras valsts goda lieta."