2002. gada 22. nedēļa

Daudzas zīmes rāda, ka vēlēšanas ar joni tuvojas. Partijas dīgst kā sēnes pēc lietus. Repšem sava, Baldzēnam sava, Čeveram sava, mācītājiem sava - te nosaucu tikai tās, kas pirmās šaujas prātā. Sākušās sarunas par to, kura partija ar kuru sadarbosies, ja ietiks Saeimā. Pagadās arī viens otrs pilnīgi necerēts pārsteigums, piemēram, Jāņa Petera līdzdalība mācītāju partijā. Tīri vai neticami, jo vai tad Peters nebija tas, kas Atmodas gados, no Zviedrijas atgriezies, televīzijā mums māja ar roku un sauca: "Brīvi sveiks!"? Diezvai Bruno Kalniņš, ja būtu dzīvs, Peteram šo pārvēršanos piedotu.

***

Kā laiki mainījušies! Pirms gadiem sešdesmit pat Hitlers, kaut gan nobruņojies līdz zobiem, līdz pēdējām stundām slēpa savus militāros nodomus. Viņa iebrukums Padomju Savienībā esot nācis kā liels pārsteigums Staļinam. Tagad vadītāji rīkojas pavisam pretēji. Piemēram, Bušs jau tagad pavēstī, ka ir gatavs karot, lai gan kara sākums paredzēts tikai 2003. gada pavasarī, tātad pēc vesela gada.

***

Šonedēļ tiesu "lietas" turpinājās. Tiesnešu ārkārtas konference, raksti avīzēs, jautājuma apspriešana Streipa, pēc tam Dombura raidījumā. Tiesneši no tiesas apskaitušies, gatavi prezidenti pat tiesā sūdzēt. Taču sabiedrība, mani ieskaitot, šoreiz ir prezidentes pusē. Viss lielais tautas vairums netic ne mūsu tiesām, ne tiesnešiem. Man, paldies Dievam, visus garos gadus ar tiesām tikpat kā nav bijis darīšanu. Un, piemēram, par Saldus tiesnešiem neko sliktu neesmu dzirdējis arī no citiem. Bet pasaulē jau nav Saldus vien. Kā dzird, tad kaut vai tajā pašā Rīgā tiesās dažkārt notiekot brīnumainas lietas...

Nesen kāda no amata atbrīvota mācītāja aizstāvis teica, ka no baznīcas nevajagot prasīt par daudz. Baznīca esot sabiedrības daļa, un tajā darbojoties tādi paši grēcinieki, kā visur citur. To pašu Dombura raidījumā viens no runātājiem teica par tiesām. Var jau būt. Bet man likās, ka gan baznīcai, gan tiesai būtu jābūt druscīt labākām par sabiedrību kopumā.

***

Kaimiņš man mēdz dot labus padomus. Arī tādu, lai es atturoties rakstīt par mūsdienu mākslu. Es jau vairāk peļot nekā ceļot, par pelšanu jau pāris reižu esot dabūjis pa cepuri un dabūšot vēl. Mani taču varot viegli atspēkot: sak, ko tāds vecis vairs saprot.

Kaimiņam daudz taisnības. Es tiešām esmu nasks uz pelšanu. Un gadu arī man sakrājies daudz. Bet vai nu man jāizliekas jaunākam nekā esmu? Es jau varu slavēt un cildināt visu ko, bet tie tak būs salti meli. Vērtības atzīt vai noliegt es varu vienīgi no savu gadu, savas paaudzes viedokļa, ne citādi. Un es redzu, ka tagadējā mākslā ir daudz meklējumu, bet vēl vairāk - "meklējumu".

Vēl pirms gadiem piecpadsmit divdesmit mums skaidroja, ka māksla esot dzīves spogulis. Tagad laikam būtu jāskaidro pretēji. Ka māksla iet pa priekšu un mēs, nabaga publika, tai cenšamies tikt kaut cik līdzi. Ņemsim kaut vai to pašu 11. septembra nelaimi. Vispirms, kā zinātāji saka, esot bijusi tāda filma, kurā lidmašīnas uzbrauc debesskrāpjiem, tikai pēc tam tas pats atkārtojies īstenībā. Tas sakāms par vardarbību vispār. Laikam neviens slepkava vairs nespēs izdomāt nebijušu nogalināšanas veidu, tie visi jau aprakstīti romānos, parādīti filmās. Mūsdienu māksla noziedzniekiem noder kā teicama rokasgrāmata.

Viss dzīvē ir saistīts. Iztēle ar īstenību, filozofija un ideoloģija ar morāli. Bumbas uz pilsētām uzmet lidotāji pēc valdītāju pavēles. Taču neba valdītāji un lidotāji vienīgie, no kuriem Dievs prasīs atbildību par Hirosimu un Nagasaki. Līdzvainīgi, bez šaubām, arī tie, kas izgatavoja atombumbu, tātad arī modernā zinātne. Gluži tāpat par pašreizējo morāles sabrukumu nāksies atbildēt mūsdienu mākslai.

***

Televīzijā "Mans draugs - nenopietns cilvēks". Tā ir viena no labākajām latviešu filmām. Saistošs sižets. Pārdomāta režija. Labi aktieri. Skaista dziesma "Viss nāk un aiziet tālumā". Un tā joprojām. Protams, kā jau padomju filmā, ir tur arī sava tendence. Taču neuzbāzīga un veselīga. Vai arī mūsdienu Latvijā nebūtu vēlams, kaut vairāk būtu tādu "nenopietnu" cilvēku kā Jāņa Paukštello tēlotais? Diemžēl par daudz mums savairojies Ciekuru.