Pa kājām... pie sirds?

Gliemezim, kurš lien pārdesmit centimetrus no celiņa, ir gluži vienalga, kur speru soļus. Viņš atrodas ārpus manas "interešu sfēras" - taciņas. Viņaprāt, es esmu gluži nekaitīga un, ja vien gliemeža smadzenes spēj izjust simpātijas, - arī tīri jauka, jo mūsu ceļi nekrustojas. Par ko gan šim gliemezim mani ienīst vai izjust nepatiku?

Citādi domā(?) tas, kurš, uz takas uzrāpies, jūt manu tuvošanos. Kā tumšu, bezgalīgu ēnu, kā dimdoņu un nenovēršamību, ka viss atkarīgs no manis... Šim gliemezim es kļūšu mīļāka ar katru soli, ar kuru būšu no viņa attālinājusies. Neko nevar darīt - viņš ir man "pa kājām". Mēs abi justos labāk, ja mums nebūtu vienam ar otru jārēķinās.

Vai labi, skaisti un mīļi ir tikai tie, kas atrodas tur - ārpus mūsu ikdienas gaitām, ārpus kopējās telpas? Tie, kurus apjūsmojam, kuru dēļ, spēkus netaupīdami, mācāmies etiķetes smalkumus un lietišķās sarakstes galantās frāzes, kuru dēļ, ja esam pilnīgi godīgi, lieku reizi aizejam pie friziera un nopērkam jaunas drēbes? Lai būtu vēl smukāki un simpātiskāki tiem, kas redz mūs no attāluma, kam gar mums, visticamāk, ne silts, ne auksts.

Es varu iesist tikai tam, kuru varu aizsniegt ar roku. Sāpināt to, kas dzird manu balsi. Un kam nav vienaldzīgi, ko saku. Tātad - vistuvākajiem. Un viņi jau arī vienmēr patrāpās "pa kājām" - kā gliemezis uz taciņas, un tad nu atkarīgi no manis - samīļošu, pasaudzēšu vai... Un es no viņiem, starp citu, - tikpat atkarīga. Mēs esam tik tuvu, tāpēc tik ievainojami. Svešajiem mūsu niknums nesāp.

Kad esmu nogurusi un dusmīga, ne jau nejaušs garāmgājējs izjūt manu neiecietību - žultaina frāze tiek vistuvākajam. Pārmetumā izvēršas sāpes par noberztu papēdi, nogurums pēc smaga nesamā..., kaut vai neapmierinātība ar smirdoņu pilsētā, no kuras jau apsāpējusies galva. Izsaku un tad domāju - savējie sapratīs... Vai viņi saprata, ka tas - par slinkošanu - patiesībā ir par pārplīsušo tulznu? Un vai es pati to - par skopumu - iztulkoju kā sarūgtinājumu par strīdu ar draudzeni?

Būt savējam ir tik smags darbs - būt labam savējam. Varbūt nevajag mācīties tik cītīgi lietišķo etiķeti un smalko stilu, un paņēmienus, kā atstāt labu iespaidu uz svešajiem. Bet sākt ar mācīšanos skaitīt vismaz līdz desmit - pirms pateikt kaut ko nejauku tam, kas ir vistuvāk. Pie sirds, starp citu.