Ar vakardienas domāšanu - rītdienā?

Otrdiena, 11. jūn., 2002 Andra Valkīra

Ikgadējie gadatirgi Brīvdabas muzejā, Rīgā, vienmēr iepriecina ar savu latvisko garu. Tā bija arī pirms nedēļas, kad daiļamata meistaru darinājumus apskatīt, cits arī nopirkt, bija sabraukuši tūkstošiem cilvēku. Tika izstaigātas arī seno latvju sētas, visi priecājās par atjaunoto dzīvojamo ēku Kurzemes sētā. Un ik uz soļa līdzās latviešiem varēja dzirdēt vācu, angļu, krievu mēlē runājošus cilvēkus.

Bet tad saklausīju kādu nīgru sievietes balsi: kādreiz Brīvdabas muzejā runāja tikai latviski. Skat, tagad arī te jau krievi sabraukuši! Jā, arī es manīju vienu otru runājam krieviski un priecājamies par latviešu austajiem paklājiem, segām, pītajiem groziņiem.

Varu saprast cilvēkus, kas padomju gados represēti, apspiesti, kam tik daudz pāri nodarīts, ka negribas dzirdēt krievu valodu. Konkrētu cilvēku izdarītos ļaunos darbus nevar un nevajag aizmirst, bet tam taču nav nekāda sakara ar valodu.

Vidusskolā mācījos klasē, kur krievu valodu mācīja padziļināti. Šodien padsmitgadīgi jaunieši brīnās, kā es zinu dažādu krievu dzejnieku un rakstnieku darbus. Bet mani klasesbiedri mūsu tikšanās reizēs pat var no galvas noskaitīt Ļermontova un Puškina dzejas. Un nedomāju, ka tas būtu kaut kas slikts. Skolotāja Sīle mums pat iemācīja daudzas liriskas krievu dziesmas, kuras attiecīgā kompānijā nekautrējamies arī tagad kādreiz nodziedāt.

Kāpēc šīs sievietes teiktais muzejā mani vedināja pārdomām? Šodien skolās krievu valodu tikpat kā vairs nemāca. Piecpadsmitgadīgi jaunieši labāk vai sliktāk, bet runā angliski, dažs arī vāciski. Ja pagalmā vai uz ielas nedzird krievu valodu, tad viņi to vairs nesaprot. Bet vai tas ir pareizi? Angļu valoda, protams, ir jāprot. Bet vai neapzogam savus bērnus, atņemot viņiem iespēju mācīties krievu valodu? Gribam vai negribam, Krievija ir un būs tepat blakus. Nākotnē ekonomiskie un kultūras sakari ar šo valsti un citām, kas atrodas blakus, mums būs. Latvijā dzīvojošie krievu tautības jaunieši darba tirgū noteikti būs labākā situācijā, jo viņi pratīs gan angļu, gan latviešu, gan savu dzimto krievu valodu.

Bet ko dara latvieši? Man šķiet, ka pagātnes negatīvo pārdzīvojumu dēļ mēs stūrgalvīgi neprotam paskatīties nākotnē. Neapzināti un negribēti "apzogam" savus bērnus. Vai tā nav vakardienas domāšana, ar kuru rītdienā nebūtu jāiet?

Citi raksti sadaļā: Viedokļi

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk