2002. gada 23. nedēļa

Lai vieglas smiltis mūsu novadniecei Angelikai Šmēliņai-Butelei (1915 - 2002), kas, kā avīzē izlasīju, mirusi 1. jūnijā. Viņa dzimusi Ezerē, Marijas muižā, mācījusies Ezerē un Liepājā, studējusi filoloģiju. No 1942. gada līdz 1962. gadam Zaņā - skolotāja, skolas direktore, kultūras darbiniece. Viņas dzīvesbiedrs, arī Saldus novadnieks, bija skolotājs un dzejnieks Gustavs Butelis (Krauja). Angelika Šmēliņa-Butele no 1962. līdz 1992. gadam strādāja Šķibes skolā un kolhozā "Nākotne". Mākslas cilvēks: dekoratīvā gleznotāja, mākslinieciska noformētāja, dziedāja koros, spēlēja drāmas kolektīvos. Iepazinos ar viņu, kad kopīgi gatavojām Gustava Kraujas dzejas krājumu "Kameņu medus" (1996).

***

"Nezāle neiznīkst," 3. jūnijā sacīja mūsu klases zemsavietis Dainis Rudzītis (ASV). To viņš zīmēja uz sevi, bet tikpat labi šos divi vārdus varētu attiecināt uz mums visiem pieciem, kas todien sapulcējāmies Rīgā, lai atminētos jaukos ģimnāzistu gadus. Citi, lūk, jau kapos, bet mēs, tās nezāles, vēl turamies! Tikšanās programmā, kā aizvien, - mūsu Jura Stiprā filmas. Un atmiņas, atmiņas, atmiņas. Gan par tiem laikiem pirms 62 un vairāk gadiem, gan par to, kā mums katram klājies, kad bijām jau izšķīrušies. Bet vai tad visu var izstāstīt? Kur nu. Atvadoties mierinājām cits citu, ka gan jau vēl tiksimies, tad savus stāstus turpināsim. Viss Dieva rokā - varbūt tiksimies ar. Jo - nezāle neiznīkst.

***

Šī bija manas 82. vasaras pirmā nedēļa. Sveicinājumi vēstulēs, pa telefonu, pat pa radio, ciemiņi ar ziediem. Man jau bija tādas aizdomas, ka viens otrs mani atcerēsies, tak necerēju, ka viņu, šo atcerētājos, būs tik daudz. Nav ko liegt: mans gadu skaits nepavisam nav iepriecinošs. Laba vēlētāji tad nu jāvērtē kā sapratēji, kā līdzjutēji, kā savas līdzjūtības apliecinātāji. Paldies visiem! Zinot, ka vēl neesmu gluži aizmirsts, ir vieglāk pārkāpt arī gadu augsto slieksni.

***

Muzejā lietišķās mākslas studijas "Saldus" gadskārtējā izstāde. Gaumīgi audumi un pinumi. Meklēju savas kaimiņienes Ausmas Vitkauskas darbus, bet velti: "anonimitāte garantēta", nevienam izstādes eksponātam autors nav uzrādīts. Bet lai nu kā ar autoriem un autorēm, izstāde iepriecina. Šāda māksla palīdz saglabāt latvisku garu pret kliedzoši brēcošās "laikmetīgās" mākslas agresiju. Izstādē var atpūtināt dzīves nogurdinātos nervus, remdināt slāpes pēc īsta, neviltota daiļuma. Paldies studijai "Saldus"!

***

Sen nebija redzēts "Ābols upē". Tā ir Aivara Freimaņa bezmaz 30 gadus veca filma, kuras žanru nav viegli noteikt. Jankas un Anitas attiecību sižetiņš rādīts uz pilnīgi dokumentāla Rīgas toreizējo notikumu fona. Sižetiņš savu nozīmi nav zaudējis, bet filmas kadri ar Zaķu salas un "lielās" Rīgas ainām vēl šobaltdien var modināt interesi.

***

Esam gan mēs palaidnieki! Ja kādam no mums pagadās ķibele, kā mēs smejam! Tā pirms dažiem gadiem visa civilizētā pasaule zviedza par Jeļcinu, kas bija noknipsēts tieši tajā mirklī, kad viņš, jautrā prātā būdams, knakstās ap meitenēm. Tagad atkal, kā ziņo TV, maskavieši zviedzot par Bušu, kas iemūžināts tieši tad, kad viņš, gatavodamies parakstīt vēsturisku nolīgumu, ar nepārprotamu kustību no mutes izņem kožļeni. Nu un tad, ka kožļene? Nebija jau ne zagta, ne ar varu atņemta, bet par paša pelnītu prezidenta algu pirkta.

***

Tā jau man likās, ka mūsu likumi vairāk rūpējas par privātīpašuma svētumu nekā par valsts un tautas labumu. Nupat atkal - tas gadījums ar patvarīgi ceļamo Rīgas namu. Pat kaimiņmājas logus aizmūrējot cieti, bet nekā tiem patvarniekiem nevarot izdarīt. Viņi tikai nošķaudoties un mūrējot tālāk. Dome gan lēmusi, ka nama celšana jāpārtrauc, ka uzceltais jājauc nost, bet vēl nav teikts, ka tas izdosies. Lai atceramies, kā bija, piemēram, ar tiem niknajiem, asinskārajiem suņiem. Pastāv tak tāda lietiņa kā cilvēktiesības. Kā lai aizliedz cilvēkam turēt pašam savu nezvēriņu? Tā būtu viņa cilvēktiesību ierobežošana. Ikvienam ir tiesības uz pašaizsardzību. Bet, ja tā, tad kā tu vari liegt cilvēkam pašaizsardzības nolūkos turēt kaut vai personisko atombumbiņu?