Ieraksts kalendārā. Smeldzoša sāpe

15. jūnijs un 26. marts, ja vien tā ir darba diena, avīzei parasti iesākas, uzklausot rūgtas pārdomas par piemiņu, par nesapratni un necieņu. Arī vakar - pirmdienā pēc 14. jūnija - jau dzirdam - cilvēkiem sāpējis. Tas, ka karogi netiek izkārti, ka tiek izkārti, kārtīgi nenoformēti.

"Šodien Zaņas pamatskolā notiek izlaidums. Kādu "ceļamaizi" šiem bērniem skolotāji iedod līdzi, sēru dienā rīkojot izlaiduma svinības?" piektdien, piezvanījusi uz redakciju, jautāja kāda zaņeniece.

Jā, mēs reizēm dusmojamies uz šo valsti un sakām - tā mums neko nav devusi, un mēs tai neko neesam parādā. Mēs esam aizvainoti uz varu un spītējam, varu ignorēdami tur, kur par to nedraud īpaši bargi sodi. Vai - sevišķi nerespektējot tās diktēto kārtību. Tikai - jāatšķir, kur tiek spītēts varai, kur - sāpināti tuvi cilvēki. Kaimiņi. Paziņas, viņu vecāki.

14. jūnijs, 25. marts nav "gaisā grābti", pirmsvēlēšanu trakumā uz urrā paķerti datumi, ko pasludināt par piemiņas dienu, lai iztaptu kādai noteiktai grupai, kas nereti pašiem piemiņas dienu pasludinātājiem nozīmē tikai elektorāta tūkstošus. Tie ir vēsturiski datumi, smagu, traģisku, ļoti ļoti netaisnīgu notikumu gadskārtas. Šo piemiņas dienu nozīmīgumu nemazina mūsu savureiz pelnītā nepatika pret tiem, kas oficiāli liek šajā dienā izlikt valsts karogu sēru noformējumā. Tas ir pa īstam - sāpes, salauzti likteņi, un līdzjūtība, cieņa pret tiem, kas Sibīrijas ellei gājuši cauri. Droši vien nevienu nepārsteigs, ka Amerikā būs kluss, sērās noformēts 11. septembris. Kāpēc daudzi vairs neizjūt 14. jūnija traģismu?

Tiesa, kalendāru pāršķirstot, sēru un piemiņu dienu šķiet pārlieku daudz un ne vienmēr skaidrs - kāpēc tās. Tas ir diskutējams, turklāt - noteikti diskutējams jautājums, jo tiek kropļota piemiņas valstiskā izpratne.Tomēr arī mums pašiem ir dota atmiņa, ir dota sirdsapziņa, lai justu - kad iemesls ir formāls, bet kad karogs pie mājas ir ne tikai nodeva valstij, bet arī uzruna saviem līdzcilvēkiem.