Zemnieku klupināšana

Cilvēks nu reiz ir būtne, kas izvēlas vieglāko ceļu, lai tiktu pie varas, naudas un visādiem citādiem labumiem, ko piespēlē dzīve. Bez tam Latvijas vēsture pierādījusi, ka mēs vienmēr pa galvu, pa kaklu skrienam ar pieri mūrī. Un tikai tad, kad dabūjam pamatīgu punu, kā Ņūtons, sākam apjēgt kopsakarības. Diemžēl visbiežāk mūsu "temperaments" izpaužas vai nu pārmērīgā pesimismā, vai bezpamata optimismā. Pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas pietrūkst "vēsas galvas" reālas, pamatīgas un argumentētas analīzes. Varbūt tas ir slinkums, nelāgs ieradums - ka gan jau citi izdomās un ieteiks?

Jūlija sākumā Briselē atsāksies lauksaimniecības sadaļas sarunas, kas paredzamas ilgas un smagas. Zemkopības ministrijas Integrācijas departamenta direktors Mārtiņš Roze, tiekoties ar žurnālistiem, uzsvēra, ka ES tirgus kvotas nākotnē skars ne vien lauksaimniecības produktu realizāciju, bet arī ražošanu. Viņš neslēpa (un to pauž arī vairākas augstas ES amatpersonas), ka Latvijas zemniekiem nākotnē nevajadzētu "aizrauties" ne ar gaļas, ne piena, ne citas tradicionālās lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Tajā pašā laikā pretrunīga ir gan mūsu, gan ES nostāja, ka Latvijas laukos jāsaglabā iedzīvotāju skaits un viņiem jānodrošina darbs. Ja šādus uzskatus pauž ārzemnieki, kas pieraduši dzīvot lauku savrupmājās un uz darbu braukt 50, 100 un pat vairāk kilometru, var saprast. Taču es neticu, ka Latvijā šāda situācija iespējama tuvāko pārdesmit gadu laikā.

Ilgtspējīgas attīstības iespējas, pēc maija beigās Eiroparlamentā pieņemtajām rezolūcijām spriežot, paredzētas līdzšinējo dalībvalstu tirgum. Īpaši tiek uzsvērts, ka obligāts būs ikvienas (vecās un jaunās ES dalībvalsts) līdzfinansējums kopējajā lauksaimniecības politikā. Tas nozīmē, ka pēc iestāšanās ES, dalībnaudas procentos var iznākt maksāt vairāk, nekā spēsim paņemt to pašu, mūsuprāt, netaisni samazināto Eiropas finansējumu.

Mums Latvijā pašiem būtu jāgādā par savu cilvēku darba iespējām, izglītību, kaut vai par produkcijas ražošanu un realizāciju savām vajadzībām. Taču viss tiek nemitīgi mudžināts.

Viens no kurioziem ir pieņemtie stingrie piena, apstrādāta piena un piena produktu aprites noteikumi, kurus it kā esot paģērējusi Brisele, - visas govis turpmāk slaukt ar aparātiem. Izrādās, ka šie noteikumi izdomāti tepat Latvijā. Pēc Pārtikas un veterinārā dienesta pieļāvuma Latvijā apmēram 60% govju slauc ar rokām. 47% saimniecību ir tikai 1 - 2 govis, bet 28 procentos - 3 - 5 govslopi. Briseles lauksaimniecības politikas veidotāji uzskata, ka pircējam jāsaņem labi atdzesēts, kvalitatīvs piens. Un ir vienalga, kādā veidā tas iegūts un dzesēts. Kam lai tic zemnieks - saviem vai Eiropas Savienības ierēdņiem? Labi, ka Latvijas vainīgās amatpersonas par savu "iniciatīvu" nu saņēmušas sodu.

Skaitļi rāda, ka apmēram 30 procentu zemnieku ražojumu bez starpniekiem tiek pārdots tieši pircējam. Ja mūsu zemnieku nemuļķotu ar dažādiem stulbiem noteikumiem un prasībām, arī tā būtu valsts pretimnākšana, lai pārlaistu grūtos laikus, kas, starp citu, vēl prieksā. Kamēr patiešām iemācīsimies nežēlīgo izdzīvošanu, kurā uzvar gudrākais, apķērīgākais, ātrākais.

Līdzīgas spēlītes notika Satiksmes ministrijā, kad aiz Eiropas prasību vairoga lauksaimniecības tehnikai tika uzlikta transportlīdzekļu nodeva. Izrādījās, ka ES vispār neregulē ar lauksaimniecības tehniku saistītās nodevas. Taču šīs ministrijas amatpersonas joprojām tiepjas par 30 tonnām smagāku automašīnu ikgadējās nodevas palielināšanu, lai gan jau pašlaik šī nodeva ir par 50 latiem lielāka nekā vidēji ES.

Nereti dažādu normu un noteikumu radīšana ministriju kabinetos kalpo pašiem ierēdņiem. Varbūt - lai Briselē pamanītu viņu centību, lai, iespējams, iekļūtu kādā labi atalgotā vietā lielajā "centra" ierēdniecības aparātā.