Personība, kuru neaizmirst pēc gadu desmitiem

"Viņai darbā visnozīmīgākās bija trīs lietas: labs krīts, tāfele un skolēns, kas grib mācīties," - tā par kādreizējo Saldus 1. vidusskolas matemātikas skolotāju ALMU SIERIŅU saka Aina Ivanova, bijusī skolas direktore.

23. novembrī skolotājai Sieriņai apritēja 90. Šajā dienā, kā katru gadu, pulcējās viņas kādreizējie kolēģi un skolēni, lai noliktu ziedus uz skolotājas kapa un nesteidzīgā sarunā novembra pēcpusdienas krēslā atsauktu atmiņā savdabīgo un spilgto personību.

Skolotāja ar lielo burtu, kultūras cilvēks, ļoti gudra, stingra un vienlaikus - cilvēcīga. Vienā avīžrakstā par šī cilvēka mūžu pateikt var ļoti maz. Viņa būtu pelnījusi grāmatu.

Velta Kreita, kādreizējā 1. vidusskolas matemātikas skolotāja:

"Es atnācu uz Saldu strādāt 1958. gadā un tad arī sastapos ar Almu Sieriņu. Darbā pret mani sākumā viņa izturējās ļoti rezervēti. Nedaudz no viņas pat baidījos, jo skolotāju un skolēnu aprindās viņas vārdam bija skanējums. Bija pat tā, ka pēc vairākiem maniem darba gadiem, kad vidusskolu beidza manis mācīta meitene, viņas māte bija teikusi: "Tu aizej vēl pie skolotājas Sieriņas, pirms dodies uz Rīgu." Tāda viņa bija - ļoti ļoti gudra.

Kaut gan - tajā pašā laikā Sieriņas rīcība arī pārsteidz un liekas nesavienojama ar šo stingrību un precizitāti. Viņa spēlēja kārtis, pat uz naudu. Savās dienasgrāmatās, ko tagad lasu, par sevi saka: daudz enerģijas iekšā. Bet atklāt jūtas neizdodas, arī mīlestībā nē. Sieriņai ir draugs, kā visiem jaunībā, bet... viņa gaida lielāku uzmanību pret sevi, labāku novērtējumu. Viņa grib ļoti daudz. Pati dienasgrāmatā arī atzīst, ka laikam ir egoistiska. Viņas egoisms - ka visiem jābūt kā viņai, tikpat gudriem - arī ar skolēniem kopā liek justies vientuļai. Vienīgais draugs viņai bija kaķis, mīlulis Pičuks.

Sieriņa ģimenē bija vienīgais bērns. Nav bijusi silta ģimene. Ar māti bērnībā nebija kontakta, galvenais atbalstītājs, draugs un padomdevējs bija tēvs. Visu labo viņa ir mantojusi no tēva, un par viņu arī vienmēr ļoti domājusi.

Tāpat kā tēvs, ir ļoti nopietni attiekusies pret darbu, pret mācībām. Skolā viņa bijusi labākā matemātiķe un vienlaikus arī ļoti labi mācījusies svešvalodas - angļu un vācu valodu.

Tad, kad aizgāja studēt, psiholoģiski bija ārkārtīgi grūti. Universitātē vienlaikus ar viņu mācījās vēl divas ļoti spēcīgas meitenes, un viņa dienasgrāmatā tolaik raksta: "Esmu pieradusi, ka esmu labākā matemātiķe, bet te uzrodas citi..." Bet viņa neatkāpās no sava. Teorija nepatika, bet uzdevumus rēķināja bez skaita."

"Atkal nav grāmatas, taisni tik muļķīgi, ka nevar nemaz izteikt, nu jāmācās tā dumā teorija. Kaut jel pienāktu rīt uzdevumu grāmata, es būtu tik priecīga, ka tūliņ izrēķinātu kādu simtu."

"Kārtīgi mācos. Taisni brīnos, ka var mācīties visu dienu. Diena tikai par īsu, un naktī nevar, tā jau nevar uzcelties no rītiem.

Beidzot rēķinu, rēķinu un nonāku pie uzdevumiem, kas man visvairāk vajadzīgi, un pēkšņi pietrūkst spēka. Nu kādu nedēļu nerēķināšu."

"Rakstu fiziku, mācos. Acis taisni krīt ciet, nāk miegs, nogurums, visas meitenes jau guļ. Kaut man arī tā varētu būt - lūk, nu esmu brīva, nu esmu iemācījusies, varu sēdēt pie krāsns un lasīt. Man tagad liekas augstākā laime no rītiem izgulēties."

(No Almas Sieriņas dienasgrāmatas)

Velta Kreita:

"Viņa arī citu vietā rēķināja kontroldarbus, Universitāti beidza kā matemātikas maģistre, bet sen visam būtu atmetusi ar roku, ja nebūtu domājusi par tēvu un to, cik grūti viņam nākas maksāt par meitas mācībām. Sieriņai bija milzīga atbildības sajūta pret savu ģimeni. Bet tās nospraustie mērķi meitu ir ļoti ietekmējuši, neļaujot būt brīvai ne domās, ne rīcībā un izvēlē."

"Man jāmācās, jāatlīdzina, ko viņi ar mammu dara priekš manis. Ak, kā es gribētu būt tagad bagāta un atsvabināt viņus no šīm naudas rūpēm. "

"Gribas prom no mājām, gribas brīvi pašai rīkoties, gribētos kādreiz uzaicināt kādu cilvēku pie sevis, bet te, mājās, ir stingri nosprausta teka, pa kuru jāiet dzīvē, un man nav tik daudz enerģijas, lai no tās novirzītos."

Velta Kreita:

"Sieriņa tulko no vācu valodas, angļu valodas - Vollesu, arī dzeju. Tas saglabājies rokrakstā. Ir arī viņas pašas panti. Nav tādas grāmatas, kuru nebūtu izlasījusi. Un neko viņa nedarīja virspusēji. Grāmatas par kultūras pieminekļiem, muzejiem - tās bija nopietni izstudētas. Pat masku ballei viņa palīdzēja gatavoties ļoti nopietni, grāmatās izstudējot par tēliem un personām, kas maskā attēlotas. Saviem kolēģiem pārmeta, ja tie kaut ko darīja formāli.

Dārzā patiesībā viņai bija liels haoss - tur bija vis kaut kas. Kur tikai atlicis kāds brīvs zemes pleķītis, ierušināja no kaut kurienes atvestu sēkliņu. Dažreiz aizmirsa, ka tur jau iesējusi un uzsēja virsū ko citu. Sēklas Sieriņa lūdza kaut "pa kluso" atvest no ārzemēm. Otrs veids, kā tās ieguva, - sarakstījās ar cilvēkiem ārzemēs un pasūtīja pēc kataloga. Viņa zināja, ko grib. Dārzā bija daudz jauna, kā citos dārzos nebija. Viņas galvenie ziedi bija asteres."

Aina Ivanova, kādreizējā 1. vidusskolas direktore:

"Viņai patika būt mežā, un mēs reiz aizbraucām sēnēs. Kad iekāpām autobusā, Sieriņai rokā bija liela saulessardzene, un viņa mums stāstīja, ka tā garšo pēc riekstiem un ir ēdama zaļa. Visi nolauza pa gabaliņam un nogaršoja, es, neticīgais Toms, neēdu. Sieriņa pazina ne tikai sēnes, bet arī daudz cita, kas atradās un auga mežā."

Velta Kreita:

"Arī mēs reiz aizbraucām sēņot un ogot. Abas turējāmies kopā. Beidzot uzgājām sēnes zilā krāsā. Lasījām, bet nezinājām, kas tās ir par sēnēm. Iznācām meža malā, un Sieriņa teica: "Man būs kauns no citiem, ka es nepazīstu sēnes, ko esmu salasījusi. Vai labāk mēs tās neizbērsim tepat?" Izbērām un gājām uz mašīnu. Vienu parādījām, un mums teica, ka tā ir ļoti vērtīga sēne, kaut kas no cūceņu sugas. Abas saskatījāmies - ko darīt? Izbērtās sēnes vairs neatradām."

Dagne Driķe, kādreizējā literatūras skolotāja:

"Viņai bija pētnieka daba - visu gribēja izpētīt un zināt. Tās pašas puķes - viņa zināja puķu latīniskos nosaukumus, zināja, no kurienes cēlušās un kā attīstījušās.

Sieriņai bija milzīgi daudz dažādu izgriezumu no avīzēm par dažādiem tematiem. Uzzinājusi, ka kolēģe sāk slimot ar cukurslimību, jau nākamajā dienā atnesa žūksnīti izgriezumu un piekodināja, lai padomus ievēro."

Maiga Grīnhofa, matemātikas skolotāja Saldus vidusskolā:

"Es atceros skolotāju Sieriņu kā labu, izpalīdzīgu cilvēku. Saldus vidusskola bija mana pirmā daba vieta, un viņas atbalsts man ļoti palīdzēja. Teorētiskās zināšanas deva augstskola, bet padomus, kā mācīt, kādus darba paņēmienus izmantot konkrētās situācijās, sniedza pieredzējusī, gudrā skolotāja. Domās es skolotāju Sieriņu saucu par savu universitāti."Aina Ivanova:

"Skolas dārzā Sieriņas piemiņai aug skaists dekoratīvs krūms, kas rozā ziediem zied maija otrajā pusē. To ieaudzēja no sēkliņas, kas izauga Sieriņas siltumnīcā. Tagad - liels kā ceriņš."

Skolēnu atmiņas

Silva Kleinberga:

"Atceroties skolotāju, man bieži jādomā - kas viņā bija tāds, kā dēļ skolēni viņu cienīja. Vēl šodien viņas bijušie skolēni ar labestīgu smaidu atceras, ar kādām metodēm skolotāja Sieriņa prata katram, pat šķietami neaptēstākajam skolēnam, matemātiku iemācīt pamatīgi. Viņa bija un skolēnu atmiņās joprojām ir personība, kuru neaizmirst arī pēc gadu desmitiem.

Neteikšu, ka toreiz pratām novērtēt viņas pūles mūsu labā. Tieši otrādi - ne reizi vien klusībā vēlējāmies, lai viņas neizsīkstošā enerģija kaut mazliet norimtu.

Vienuziem gripa gāza gar zemi gan skolēnus, gan veselajiem par prieku - arī skolotājus. Nenotika diezgan daudz stundu. Taču mums šie prieki gāja secen, jo mūsu Sieriņu neņēma ne gripa, ne citas slimības. Sasirgušo kolēģu stundas viņa veiksmīgi aizvietoja ar algebru un ģeometriju. Reiz, pēc vairākām matemātikas stundām mūsu izturības vadzis lūza. Pielabinājušies skolas garderobistei, lai tiktu pie mēteļiem, nolēmām no atlikušajām matemātikas stundām aizmukt. Starpbrīdī izlūkojuši, ka mūsu "mocītāja" atrodas stāvu augstāk par mums, pa galvu pa kaklu metāmies uz garderobi. Mūsu prieku pārtrauca skolotājas Sieriņas balss: "Uz kurieni tad jūs, mīlīši?" Tā arī nesapratām, kā viņai izdevās mūs apsteigt.

Uz skolotāju Sieriņu nevarēja apvainoties, kaut gan viņa nebija izvēlīga izteicienos, kad kādu sunīja par neizpildītu mājas darbu vai pavirši apgūtu uzdoto. Lai kā viņa mūs gānīja, neviens neiebilda. Zinājām, ka viņas dusmas esam godam nopelnījuši. Skolotāja skolēnus nedalīja labiniekos un nesekmīgajos, priekšnieku bērnos un vienkāršu strādnieku atvasēs. Skolēna vērtēšanas kritērijs bija tikai viens - zināšanas. Arī teicamniekam viņa mierīgu sirdi ielika vieninieku un viņa vārdu ierakstīja savā leģendārajā parādnieku kladītē, ja nebija izpildīts mājas darbs.

Mēģinu atcerēties, kurā brīdī pirmo reizi atskārtu, ka skolotāja Sieriņa nav tikai dzelžaini stingrā matemātiķe. Šķiet, tas bija tajā reizē, kad bijām pie viņas mājās palīdzēt sakraut malku un viņa mūs pēc tam cienāja ar tēju. Izrādījās, ka visuspēcīgā skolotāja prot cilvēciski priecāties par mūsu palīdzību. Un vēl - nekad neaizmirsīšu viņas atbalstu grūtajā skolas beigšanas eksāmenu laikā. Mūsu klases audzinātājai tieši tad vajadzēja ārstēties, un viņas vietā par mums kā īsta cāļu māte gādāja skolotāja Sieriņa. Neaprakstāms bija mūsu izbrīns, kad viņa, kuras stundās par špikošanu bija jāaizmirst, izlikās neredzam, ka to darījām algebras eksāmena laikā. Vēl vairāk - pirms grūtākajiem mutiskajiem eksāmeniem viņa kā izlūks izpētīja, kādā kārtībā saliktas biļetes uz galda, un to pastāstīja."

Anita Kronberga:

"Skolotāja Sieriņa bija absolūti godīgs cilvēks. Citi skolotāji šķiroja bērnus labākos un sliktākos, viņa - nekad. Viņai bija tā - ko esi nopelnījis, to saņem. Tas man patika.

Vēl atceros pēc kontroldarbiem kaudzītēs sakrautās burtnīcas. Tikai pie Sieriņas bija tā, ka vairākas burtnīcas bija saliktas viena iekš otras, un visās atzīme - 1. Tas nozīmēja, ka vieninieku saņēma gan tas, no kura norakstīts, gan tie, kas norakstījuši. Toreiz biju sašutusi, kā viņa prot tik labi pieķert vainīgos? Tagad man par to nāk smiekli."

Igors Andersons:

"Atceros, kā skolotāja staigāja pa klasi, tikai sev raksturīgajā manierē plaukšķināja rokas, notraucot krīta putekļus, un teica: "Matemātika nav tas pats, kas ar pirkstu pamaisīt kafijas biezumos.""

Zita Laviceviča:

"Viņa pati ātri runāja un gaidīja no skolēniem ātru reakciju un atbildi. Mācījos matemātikas klasē, tāpēc skolotāja Sieriņa nāca pie mums, līdzko radās kāda brīva stunda. Viņa teica: "Pagaidiet, pagaidiet, kad beigsiet vidusskolu, ilgosieties pēc matemātikas uzdevumu rēķināšanas." Tā arī bija, ka vairākus mēnešus pēc izlaiduma man pietrūka rēķināšanas.

Vēl atceros, ka viņa mēdza savākt mājas darbu burnīcas pie skolas durvīm. Tas tādēļ, lai viens no otra nepaspētu norakstīt.

Skolotājai bija daudz labu grāmatu. Reizēm viņa tās atnesa uz skolu un mums rādīja. Tad viņu iepazinu pavisam no citas puses."

Māris Neilands:

"Matemātiku pie Sieriņas mācījos tikai kādu mēnesi, kad mūsu skolotāja bija saslimusi. Bet kāds atgadījums man ir palicis atmiņā. Es vienmēr esmu bijis tāds liels muldētājs. Kādā starpbrīdī klasē biju viens. Ienāca Sieriņa, un mēs kaut ko nenozīmīgu pārrunājām. Ne strīdējāmies, ne rājāmies, bet skolotāja pēkšņi teica: "Apsveicu, tu esi pirmais cilvēks, kas izveda mani no pacietības! Cepuri nost!" Līdz šim brīdim nevaru saprast, ko es toreiz izdarīju."

Andra Valkīra:

"Atceros skolotājas unikālo kladi, kurā bija ierakstīts viss - kontroldarbos, mājas darbos saņemtās atzīmes; tas, ko atbildot neesi mācējis; kāda viela jāatbild pēc stundām; cik mēģinājumu bijis labot nopelnītos vieniniekus. Pateicoties šai sistēmai, ne viens vien tika piespiests iemācīties algebru un ģeometriju.

Skolotājai ļoti patika puķes. Mans klasesbiedrs bija Latvijas stenda šāvēju izlasē un bieži brauca uz sacensībām ārzemēs. Skolotāja ļoti priecājās, ja no svešām zemēm viņai tika atvesta kāda puķu sēkliņa. Ar sarunām par puķēm un kaķiem dažreiz varēja aizkavēt stundas sākumu, taču pēc tam no rēķināšanas vienalga neizbēgām."

Raimonds Patmalnieks:

"Skolotāja Sieriņa bija sava aroda pratēja vislielākajā mērā. Viņai bija ļoti stingras prasības, ko skolēni novērtē tikai pēc gadiem. Arī es to novērtēju tikai tad, kad Lauksaimniecības akadēmijā kārtoju eksāmenus. Varēju izvilkt jebkuru biļeti bez satraukuma, jo visas atbildes zināju.

Mūsu laikā bija modē stundu laikā pēdējā solā spēlēt kārtis. Sākās starpbrīdis, bet partija nebija pabeigta. Atstājām kārtis solā un visu starpbrīdi domājām, ka tik Sieriņa neatrod. Kad atgriezāmies klasē, skolotāja ar savu praktikanti priekšā un saka: "Kādas skaistas kārtis! Un siržu dāma arī!" Viens no kāršu spēlmaņiem tagad kļuvis par informātikas skolotāju."