2002. gada 25. (Jāņu) nedēļa

Ceturtdiena, 27. jūn., 2002 Valdemārs Ancītis

Nepiederu pie tiem, kas Jāņus var svinēt, tā teikt, ar pilnu krūti. Gribi vai negribi, jāpaliek uzticīgā drauga televizora tuvumā. Kā ik gadus, arī šogad televīzija padomājusi par kaut cik piemērotu programmu. Raimonda Paula Ziņģu svētki (šoreiz Valmierā), Rūdolfa Blaumaņa nemirstīgās "Skroderdienas", filma ar ļoti piemērotu nosaukumu "Limuzīns Jāņu nakts krāsā"... Taču vairāk nekā nekas.

***

Šogad Jāņos rets ciemiņš - no Rīgas Māris Čaklais ar kundzi. "Prezentējām" viņa jauno grāmatu "Gaismas kungs" - par manu skolasbiedru Gunāru Birkertu. Spriedām, ka Birkerts laikam ir pats slavenākais no visiem visu laiku latviešiem. Kurš no mūsējiem šajā ziņā varētu Birkertam stāties līdzās? Varbūt Rainis? Varbūt Vācietis? Bet varbūt neviens?

***

Kritiskas aplīgas šogad izpelnījās Saeima. Līdz Jāņiem tā nebija paspējusi noravēt savas dārzeņu dobes, t. i., pieņemt visus vajadzīgos likumus. Saka, līdz Pēterdienai tomēr pieņemšot. Un tad varēšot doties vasaras atpūtā. Pie dabas krūts. Pie ūdeņiem. Sauļošoties, peldēšoties, makšķerēšot, ķeršot tauriņus, gulšņāšot zem simtgadīgiem ozoliem. Bet valdībai pa to laiku nākšoties rauties par diviem - gan savā, gan deputātu vietā. Viegli nebūs. Bet paši vien vainīgi. Neviens viņus nespieda iet par ministriem. Pašu brīva griba.

***

Kā jau Jāņu nedēļā - vai visi preses izdevumi lieku reizi atcerējās kādreizējos Jāņus. Vairāki autori atminējās, ka padomju okupācijas vara Jāņus latviešiem esot aizliegusi. Tas nu nebūs īsti precīzi. Katru gadu jau neaizliedza. Bija gadi, kad aizliedza, un bija gadi, kad atļāva. Saldus avīzes "Adatai" pats tiku rīmējis Jāņu aplīgas. Ja saliktu tās visas glīti kopā, kļūtu redzams, kuru gadu ir manas rīmes un kuru gadu nav. Gados, kad rīmes ir bijušas, Jāņi nebija azliegti.

Nav īsti pareizi arī runāt šajā sakarībā par padomju varu. Zināt, ne padomju Kremlim, ne ģenerāļiem nebija svarīgi, kādus svētkus tie latvieši svin, kādus ne. Lai ņemam vērā, ka latvieši ir iztapoņām bagāta tauta. Tāpat kā tagad viņi steidzas nolasīt Eiropas vēlmes no Briseles kungu acīm, tā padomju laikos viņi centās būt labāki impērijas patrioti nekā Maskavas priekšnieki. Visi tie liedzēji un ļāvēji tak bija mūsu pašu pelšes un vosi. Viņi aizvien darīja vairāk, nekā Maskava no viņiem prasīja.

***

Šī bija ne vien Jāņu, bet arī svarīgu vēstures notikumu (17. jūnijs, 22. jūnijs) atceres nedēļa. Un tad nu dažs labs atkal uzskatīja par savu goda pienākumu dot varbūt ļoti labus, bet stipri novēlotus padomus, kā savā laikā būtu bijis jārīkojas Kārlim Ulmanim.

Pirmais padoms. Neesot bijis jātaisa 15. maija apvērsums. Ja Latvijā būtu Saeima, tā nebūtu tik gļēvi rīkojusies, kā to darīja Ulmanis. Varbūt. Bet es tomēr ļoti šaubos. Cilvēki vien visi esam un latvieši turklāt. Nav lielas atšķirības starp tolaiku un tagadējo Saeimu. Par tagadējo, piemēram, es neesmu drošs, ka izšķirošā brīdī tā prastu pieņemt gudru lēmumu.

Otrais padoms. Neesot bijis jāatļauj Latvijā ierīkot svešas armijas bāzes. Varbūt. Bet ne Ulmanis, ne Munters tajā lietā neko vairs nevarēja darīt. Jo Petsa pārstāvis Selters Kremlī attiecīgo vienošanos bija jau parakstījis Igaunijas vārdā.

Trešais padoms. Neesot bijis jāļauj 17. jūnijā Latvijā ienākt svešam karaspēkam. Varbūt. Bet kā Ulmanis, tā Berķis tajā lietā maz ko vairs varēja darīt. Jo Lietuva svešo armiju savā zemē bija jau ielaidusi.

Ceturtais padoms. Vispār - bija jāšauj. Kaut viens šāviens. Kaut vai gaisā. Bet ne padoties bez šāviena. Varbūt. Bet gala iznākums šā vai tā būtu tas pats - Latvijas kapitulācija. Tagad bija tautas dzīvā spēka zaudējumi deportācijās un citās represijās. Tad zaudējumi būtu tie paši, plus vēl kara postījumi un kaujās kritušie.

Piektais padoms. Bijis jārīkojas tāpat kā somiem. Varbūt. Bet mums nebija Mannerheima līnijas. Mums nebija tādu draugu, kādi somiem aizvien bijuši Skandināvijā. Bez tam - vai tad tas būtu jāpiemirst? - somi gan spītīgi turējās, bet karu tomēr neuzvarēja. Vai tad vairs neatceramies, ka viņi bija spiesti atdot Karēliju un nav to līdz šai dienai dabūjuši atpakaļ? Mums diez vai ar Latgales atdošanu būtu pieticis.

Lai nu kā - es atturētos dot Kārlim Ulmanim padomus.

Citi raksti sadaļā: Viedokļi

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk