Ne jau Eiropai to vajag

Nule Cēsu gaļas kombināta jeb akciju sabiedrības "Ruks" jaunās lopkautuves pamatos svinīgi tika iemūrēta kapsula ar vēlējumiem nākamajām paaudzēm. Nozīmīgs fakts, kas svarīgs ne tikai šim uzņēmumam vai Cēsu rajonam vien. Izmantojot SAPARD projekta līdzekļus, te taps tāda lopkautuve, kura atbildīs pat visstingrākajām Eiropas Savienības prasībām, turklāt drošuma standartus uzņēmums izvēlējies, kā saka, ar rezervi - ja nu Eiropas prasības paaugstinātos.

Daudzi zemnieki nereti kurn, ka Latvijas ierēdņi, gribēdami izrādīties Eiropas priekšā, prasa pat tādas pārmaiņas, uzlabojumus un pārbūves, ko Eiropas vidējā fermera saimniecībā neievieš, neievēro un par ko tur pat brīnās. Ir pārspīlējumi, to nevar noliegt. Bet tajā pašā laikā jārēķinās, ka Eiropas Savienības ierēdņu attieksme pret kandidātvalstu zemniekiem ir rezervēta un aizdomīguma pilna, tādēļ ne vienā vien prasību punktā mums patiesi tiek noteikti daudz stingrāki kritēriji, nekā reāli pastāv Eiropas Savienības dalībvalstu zemnieksaimniecībās. Nav patīkami tādu dubultpieeju apzināties, bet ar to jārēķinās. Lai gan nule Eiropas Savienības lauksaimniecības komisārs Francs Fišlers atzina, ka Latvijas iestāšanās jautājums praktiski izlemts, tomēr galu galā mūsu teikšana, vai tiešām to vēlamies.

Neatkarīgi, vai būsim Eiropas Savienībā vai nē, mums nāksies pielāgoties dažādiem starptautiski atzītiem standartiem (un ne tikai lauksaimniecībā), ko akceptē un pieprasa civilizētā pasaule. Ne tik daudz Eiropai, cik mums pašiem svarīgi ražot tā un ražot tādas preces, ko var realizēt gan iekšzemē, gan arī ārpus valsts. Standarti, ko nereti uzņemam ar sašutumu un lielu kurnēšanu, patiesībā vispirms noderīgi mums, ja vēlamies savu ražojumu ne tikai paši lietot, bet arī tirgoties un nopelnīt.

Nenoliedzami, modernizācijai un pārbūvēm vajadzīgi lieli līdzekļi, un ne visi saimnieki, kuri ar prātu izprot izmaiņu nepieciešamību, ir spējīgi tās ieviest. Nav tik lielas peļņas, lai iekrātu līdzekļus, nav pietiekama nodrošinājuma, lai saņemtu aizņēmumu, nav pamatojuma ilgtspējīgai saimniekošanai, lai piesaistītu SAPARD līdzekļus. Galu galā - ir bail riskēt izmaiņu dēļ. Un tomēr ir tādi saimnieki, kuri riskē ar visu savu mantu un naudu, aizņemas un iegulda nākotnes projektos. Dažs no viņiem, saņēmis kredītu un iegādājies jaunu tehniku un iekārtas, atzinies, ka viss apķīlāts, tomēr citu izeju neredz. Citādi jau pēc gada vai diviem viņa ražojums būs pārāk dārgs mazražīgas tehnikas lielo izmaksu dēļ, un viņš nebūs nekāds konkurents tiem, kas jau agrāk modernizējuši saimniekošanu.

Kāds mūsu rajona liels graudu audzētājs, nopircis dārgu un ļoti jaudīgu traktoru, sacīja, ka nu viņš var nomāt krietni lielākas platības nekā līdz šim un izaudzēt vairāk graudu, jo tehnikas jaudas tagad to ļauj. Ne jau Eiropa viņam pieprasīja modernizēties, bet ekonomiskais aprēķins - ka tas ļaus uzņemt citus apgriezienus saimniekošanā. Viņš bija bankā apķīlājis tehniku, mašīnas, māju.

Savulaik liela brēka bija par to, ka realizēt ļāva tikai licencētās lopkautuvēs kautus lopus, un kūtspriekšā nožmiegtu suķeli drīkstēja apēst tikai saimnieks pats, nevis vest uz tirgu. Toreiz daudziem likās pārspīlētas šādas prasības, un nereti lauku saimnieki brēca - uz zemnieka rēķina iedzīvojas kautuvju īpašnieki. Tagad esam ar šādu kārtību apraduši un liekas pavisam saprotami, ka uz letes ir tāda gaļa, kuras kvalitāte nav apšaubāma (šoreiz nerunāju par nelegāli ievesto gaļu) un kur lopa saimnieku un veterinārārstu, kurš apliecinājis gaļas kvalitāti, ja nepieciešams, var pēc dokumentiem atrast. Vai tas bija vajadzīgs Eiropai? Nepavisam, bet mums gan.

Kaut gan Cēsu gaļas pārstrādātāji uzsver, ka viņi šobrīd necer uz iekļūšanu Eiropas tirgū, pirms nav uzbūvēts arī vismodernākais un visām Rietumu prasībām atbilstošs gaļas pārstrādes cehs, viņi iesākuši rītdienas un vēl tālākas nākotnes projektu. Pat ja neesam Eiropas Savienībā un tās tirgū nelaužamies, vai tad Latvijas gaļas pircējs nav pelnījis iegādāties akurāti un droši apstrādātu gaļu?