2001. gada 47. nedēļa

Krietnu strēķi nebiju muzejā bijis. Svētdien aizeju: veselas trīs jaunas izstādes. Vispirms - liepājniece Inga Kleina rāda savas "Šūtās bildes" - "apbildētus" aizslietņus. Kā pati autore saka, "it kā māksla, it kā praktiski pielietojama lieta". Vienalga interesanti.

Arī Dienas aprūpes centra darbiem un darbiņiem īpaša izstāde. Te nu satiekamies ar mākslu šī vārda pirmatnējā nozīmē ("māksla" ir tas, ko mēs "mākam"): ko katrs mācējis, to arī uztaisījis un parāda. Darbi, protams, ir ļoti ļoti dažādi - gan "žanru", gan "līmeņu" ziņā. Manu uzmanību visvairāk piesaistīja glītie pinumi.

Vairākkārt pēdējos gados esam skatījuši mākslas skolas audzēkņu darbus. Nu savas gleznas un keramiku izstādījuši arī paši viņu audzinātāji - piecas mākslinieces un viens mākslinieks. Šeit jau darīšana ar talantiem un personībām. Tīkama, vērtīga izstāde.

***

Jaunauces pamatskola nedaudzos eksemplāros izdevusi skolotājas Dzintras Bidiņas grāmatiņu "Neaizmirstamajiem". Tajā kādi 40 dzejoļi, kas sacerēti no 1998. līdz 2001. gadam. Klusināta, ļoti personiska lirika. Vienā no veltījumdzejoļiem autore man novēlējusi "Vēl derēt". Vai var būt vēl labāks novēlējums?

***

Bijušā saldenieka Arvīda Celmiņa apgāds (Kuldīgā) laidis klajā vēl vienu trimdas rakstnieka Eduarda Freimaņa grāmatu "Vilku kauciens". Tas ir "drauga dzīvesstāsts", un neizbēgami nācies tajā atainot arī kaut ko no vēstures gaitas. Gandarī tas, ka Freimanim vēstures atainojumā ir pašam savs viedoklis. Viņš šajā ziņā ir, ja tā var sacīt, solists, nevis vienbalsīga runas kora dalībnieks.

***

Mūsu "Kurzemītes" lasītājiem zināmais Pauls Daija nule pabeidzis apjomīgu un nopietnu darbu "Jēkabs Zvaigznīte - tautas atmodas laikmeta darbinieks". Kaut arī autors ir vēl tikai vidusskolas abiturients, viņa darbu lasu tā, it kā tā būtu filoloģijas doktora vai vismaz maģistra disertācija. Ja Pauls arī turpmāk strādās tikpat nopietni, no viņa dienās vajadzētu iznākt lietaskokam.

***

Novadnieku tikšanās dēļ nācās palaist garām Rodrigo Rikarda dokumentālo filmu par Saldus novadnieku Edmundu Tomsonu ("Sirds Sidrabenē, palete Saldū"). Jācer, ka filmu televīzija atkārtos.

***

Gadskārtējā "Spēlmaņu naktī" mūža balva šoreiz tika Kārlim Sebrim. Un ne tikai tā. Savu godabiedru bija atcerējies arī "Latvijas ceļš". Un kā nu ne: Sebra dēļ partija neba vienu vien lieku balsi dabūjusi. Ar katru gadu vairāk ir tādu mākslinieku, kas man sveši vai vismaz pasveši. Daudzi daudzi vecie aizgājuši, viņu vietā nāk jauna paaudze. It kā priecīgs, bet vienlaik arī skumjš process.

Divkārtējais laureāts (kā labākais gada režisors un par labāko gada izrādi) Alvis Hermanis, "Spēlmaņu naktij" beidzoties, atsauca mūs no skaistā sapņa nelāgajā īstenībā, atgādinot, ka par profesionālo teātri Latvijā var runāt vairs tikai nosacīti. Daudzi profesionāļi skatuvi pametuši, citiem pamatdarbs ārpus teātra... Par to pašu nākamās dienas "Panorāmā" runāja Kārlis Sebris: pirmskara Latvijas aktieru algas (līdz 500 latiem mēnesī) tagad kļuvušas par neaizsniedzamu sapni...

***

11. septembrī Ņujorkā un Vašingtonā, kopā ņemot, esot bojā gājuši vairāk nekā 5 tūkstoši cilvēku. Vai tagad, sabumbotos, kaujās kritušos, badā un sērgās mirušos kopā ņemot, bojā gājušo afgāņu skaits nebūs daudzkārt lielāks? Un vai Afganistānas pilsētas, tilti un viss pārējais sagrautais, kopā ņemot, arī jau nebūs daudzkārt vairāk nekā tie divi debesskrāpji?

Nežēlīgais karš drīzi būšot galā. Un tad jau kāds droši vien visu saskaitīs un aplēsīs. Tad kļūs redzams, cikkārt divi torņi vērtīgāki par vienas valsts pilsētām un teritoriju.