Dabas kropļošanas ērā

Kad mācījos pamatskolā, vārds eksperiments asociējās ar augu daļu izpēti mikroskopā un ķīmisko reakciju aprakstīšanu. Šodien šis vārds manā prātā zīmē laboratoriju ar baltos uzsvārčos tērptiem, fanātiskiem zinātniekiem un eksperimenta objektu - cilvēku. Masu mediji jau sen ziņo par sasniegumiem sarežģītā cilvēka organisma izpētē. "Piedzimis pirmais mēģenes bērns", "Pārstādīta pirmā mehāniskā sirds", "Smadzeņu skalošanas metodes 2. pasaules kara laikā," - kliedz avīžu virsraksti. Šie eksperimenti tikuši veikti pirms vairākiem gadu desmitiem, taču detalizēti publicēti tikai tagad. Jādomā, ka par šodien notiekošajiem eksperimentiem uzzināsim tikai ap 2030. gadu.

No mums cenšas slēpt pašreizējos eksperimentus. Tā esot konfidenciāla, valdības slepenajiem dienestiem sargājama informācija. Labi, ka žurnālistiem ir niķis bāzt degunu svešā virtuvē. Vismaz sabiedrībai ir iepēja apjaust, kas notiek. Pagājušajā nedēļā "The Sunday" reportieris ziņoja, ka Brazīlijā kādā laboratorijā tiekot veikts eksperiments dzīvnieku un cilvēku gēnu krustošanā (reportieris minēja ķirzakas). Detalizētāka informācija netiek izpausta, jo nepatikšanas jau esot sagādājis nelielais reportiera paziņojums par nehumāniem eksperimentiem šajā laboratorijā. Skaidrs ir viens - ja eksperiments patiešām tiek veikts, tad tā rezultātā radītajai būtnei varas orgāni ir precīzi definējuši pielietojumu (militārajā vai bezmaksas darbaspēka sfērā).

Ko lai domāju? Vai šādi eksperimenti liecina par civilizācijas attīstību vai tomēr par degradāciju? Es piederu pie tiem, kas sašutumā kliedz: "Mēs iznīcinām paši sevi! Mēs pazudināsim sevi!" Cik ilgi vēl jāgaida, līdz tamlīdzīgas būtnes tiks uztvertas kā sabiedrības neatņemama sastāvdaļa? Desmit gadi? Divdesmit? Bet varbūt tikai pieci?

Žēl eksperimentu objektu...Es baidos par viņu statusu un riebumā nodrebu, domājot par viņu radīšanas mērķi. Manā izpratnē viņiem ir lemts verga liktenis. Ērti jau būtu - cilvēks bezrūpīgi sēž savos apartamentos, lasa rīta avīzi un izbauda kafijas aromātu, bet tajā laikā vairāki ķirzakcilvēki smagi strādā, lai šefam nopelnītu vakariņas ekskluzīvā restorānā. Ironizēšu - ja cilvēkam ir kļuvis garlaicīgi ar līdzcilvēkiem un dzīvnieku aizsardzības organizācijas pieprasa humānu izturēšanos pret četrkājainajiem draugiem, kāpēc gan neuzmeistarot rotaļlietu, kurai tiesību nav? Paradīze egoistiskajam cilvēkam!

Mūsdienu psiholoģija popularizē teorijas, kas palīdz cilvēkiem labāk izprast un sadzīvot ar citiem, būt dvēseliski nepiesārņotiem. Taču kāda būs, piemēram, ķirzakcilvēka psiholoģija? Eksperimenta rezultātā tapušajai būtnei esot paredzēta dvēsele, spējas raudāt, mīlēt, priecāties, saprātīgi domāt. Es neesmu speciāliste zinātnē, taču tik daudz saprotu, ka jūtas, saprāts un dvēsele nav tik vienkārši ieliekama ķermenī.

***

Gribētu satikt kādu ķirzakcilvēku. Varbūt, raugoties viņā, es beidzot sapratīšu, kas ir cilvēks, ko spēj izdarīt viņa egoisms un vēlme būt pārākam par Dabu. Jau tagad iztēlojos dzīvnieka-cilvēka skumji tukšo skatienu, kas ar naidu raudzītos manī. Viņš ienīstu mani tikai tāpēc, ka esmu cilvēks. Būtne, kas sakropļoja Dabu.

Vai būs pārāk skarbi teikts, ja apgalvošu, ka cilvēks ir būtne, kuras saprāta pārākums jāsāk apšaubīt?