Tiesības uz klusumu pēc plkst. 23

Pulksten seši vakarā. Vairums strādājošo atgriezušies mājās no darba, arī mūsu daudzdzīvokļu mājās. Te pēkšņi no pagalma pretējās puses atskan skaļas mūzikas dārdi. Kāds ir ne tikai ieslēdzis radio, bet laiž skaņu caur pastiprinātājiem tā, ka mūsu mājai dreb logu stikli. Jaunieši izklaidējas. Šovakar - ar mūziku, citreiz tā ir vairāku motociklu un mopēdu vienlaicīga rūcināšana. Gan jau pieklusīs... Septiņi vakarā. Mūzika rīb, jaunieši, viens otru skaļumā nesadzirdēdami, sabļaustās. Astoņi vakarā. Ziņas televīzijā nav iespējams klausīties ar parasto skaņas stiprumu. Tikai aizverot logu uz pagalmu un noregulējot maksimālo skaļumu. Deviņi vakarā. Ārā joprojām skan apdullinoši dārdi un Ozola kačā, kačā.

Nekas cits neatliek, kā zvanīt municipālajai policijai, varbūt tā var kaut ko darīt lietas labā. Klausulē dzirdama laipna balss: "Troksnis, skaļa mūzika? Nekādi nevaram jums palīdzēt. Līdz pulksten 23 cilvēkiem ir tiesības būt skaļākiem, spēlēt mūziku. Tādi ir Saldus pilsētas sabiedriskās kārtības noteikumi. Ja nu pēc tam trokšņos, tad gan zvaniet vēlreiz."

Kas atlaik? Paciesties. Turpināt neaicinātam ciemoties jauniešu tusiņā, kaimiņa viesībās vai vienkārši slikti audzinātu ļaužu sabiedrībā, kas nerēķinās ne ar vienu un ne ar ko. Tomēr pēc garas un stresainas darba dienas gribas atslābināties, pabūt klusumā un mierā. Mājā ir arī mazuļi, kuriem lielākā diennakts daļa būtu jāpavada miegā, lai augtu lieli. Ir veci un slimi cilvēki. Ir tādi, kuri mēģina atpūsties pirms nakts maiņas. Kur lai viņi liekas?

Audzināt skaļos tusētājus? Pieredze liecina, ka tas ir bezcerīgi, jo tad riskē saņemt pretī dažu lamuvārdu vai pasūtīšanu uz vietu, kur pat ķeizars iet kājām. Ja es nopērku biļeti uz koncertu, kurā skan ļoti skaļa mūzika, es esmu izvēlējusies par savu naudu gan man tīkamu izpildītāju un mūzikas stilu, gan zināmu decibelu devu. Bet troksnis pagalmā, skaļa mūzika no automašīnas, kas novietota uz ielas pie paša mana dzīvokļa vai mājas loga, - tā nav mana, bet cita uzspiesta izvēle. Un man tā ir nepieņemama.

Nav jau šis vienīgais tāds gadījums. Reiz redakcijā kāda sirmgalve stāstīja par savu kaimiņu blakus kāpņu telpā. Faktiski abus dzīvokļus atdala plāna starpsiena. Tā kā kaimiņu dzīvoklis vismaz reizi divos gados maina īpašniekus un katrs nākamais kaut ko remontē un dzen jaunas naglas, sirmgalvei nācies piedzīvot ne mazums stresa. Pēdējais jaunais iemītnieks remontus uzsācis vakarā, atgriezies no darba. Vēl desmitos vakarā aiz sienas līdzās sirmgalves gultas galvgalim rūcis urbis un klaudzējis āmurs. Kad viņa nakts melnumā gājusi protestēt pret troksni, nerimtīgais remontētājs atteicis, ka viņam ir tiesības urbt un kalt līdz vienpadsmitiem vakarā. Nelīdzējis pat sirmgalves arguments, ka viņa ir slima un ārsti noteikuši mieru un klusumu.

Dīvaini iznāk - likumi un noteikumi tiek rakstīti, vispirms rēķinoties ar neaudzinātajiem, nevīžīgajiem, trulajiem, kam pārējā sabiedrība ir nekas. Viņiem ir tiesības, un viņi tās arī zina. Kamēr šī sabiedrības daļa - mazākums - bauda savas tiesības, pārējiem ir jānoskatās un jānoklausās tās izdarībās. Iedomājos absurdu skatu - no mūsu pagalma trīs daudzdzīvokļu namu logiem skan pastiprināta skaļa mūzika - pēc katra īrnieka vai dzīvokļa īpašnieka gaumes. Mums katram ir tiesības trokšņot un nerespektēt citus. Tā būtu drausmīga kakofonija, kas ilgtu līdz pulksten vienpadsmitiem vakarā, un neviens nedrīkstētu mums aizrādīt, sodīt vai kaunināt. Vai tas ir normāli, likumīgi un civilizēti? Diezin vai kas tamlīdzīgs tiek pieļauts kādā Rietumeiropas vai Skandināvijas mazpilsētā. Tur noteikti policists, konstebls vai vēl kāds, kam ir vara rokās, pārlieku skaļus trokšņotājus pieklusinātu, brīdinātu. Bet pie mums simtam cilvēku jāpiecieš, ka viens vai daži mums kāpj uz galvas gandrīz vai burtiskā nozīmē. Jo mums nav tiesību aizskart kāda tiesības izklaidēties, kā viņam tīk.

Bet vai par šādiem gadījumiem vispār ir vērts uztraukties? Tas jau tikai tāds sīkums. Ir vienpadsmit vakarā, un tieši tobrīd troksnis pagalmā apklust. Līdz nākamajam vakaram, kad turpat un ap to pašu laiku varbūt kāds sadomās izmantot savas tiesības uz izklaidi.