Diskusiju karš par Eiropas Savienību

Latvijas valdības nostāja ir nepārprotama - Latvijai ir jāiestājas Eiropas Savienībā (ES), tādējādi dodot iemeslu eirooptimistu un eiroskeptiķu diskusijām par ES ideju un mūsu valsts un tautas nākotni ES valstu saimē.

1996. gadā Latvija izstrādāja dokumentu "Stratēģija integrācijai Eiropas Savienībā", kas vēl joprojām ir galvenais dokuments integrācijai ES. Jau sešus gadus valstī notiek diskusijas - vai ir nepieciešama pievienošanās ES, ko iegūsim un ko zaudēsim? Tajās piedalās dažādu nozaru pārstāvji un katrs izsaka viedokli, ņemot vērā savas nozares perspektīvas ES sistēmā.

Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka ES piekritēju skaits valstī palielinās, šobrīd tie ir 45% iedzīvotāju (februārī piekritēju skaits bija 36%). Valdības vīri priecājas par pieaugumu, taču atzīst, ka nepieciešams vēl lielāks sabiedrības atbalsts. Valdības prioritāte ārlietu jautājumu risināšanā - pēc iespējas sekmīgāk virzīt sarunas ar ES institūcijām, lai 2005. gadā Latvija tiktu uzņemta ES. Tai pat laikā daudzi eiroskeptiķi cenšas izskaidrot Latvijas traģēdiju, ja tā kļūst par ES dalībvalsti. Debates var dēvēt par lingvistisko karu, kura mērķis ir iegūt pēc iespējas lielāku iedzīvotāju atbalstu. Līdz ar to diskusijas kļūst aizvien asākas, argumentētākas un pārliecinošākas.

Arī ES dalībvalstīs eiroskeptiķu netrūkst - vieni neatbalsta savas valsts dalību tajā, taču neiebilst pret ES ideju, bet citiem tā ir pilnīgi nepieņemama. Ekstrēmākie eiroskeptiķi cīnās par savienības likvidāciju vai vismaz paredz tās drīzu sabrukšanu daudzo pretrunu dēļ.

ES pamatā ir ekonomiska vienība, ne politiska, tādēļ jebkuru integrācijas procesu, pirmkārt, nosaka ekonomiskie faktori, tikai pēc ekonomisko problēmu atrisināšanas un rezultātu saskaņošanas var būt runa par politiskajiem aspektiem. Taču vēsture liecina, ka jebkurai savienībai ir jāattīstās arī politiski. Šobrīd ir problemātiski spriet, kā attīstīsies ES. Tiek izdalīti divi iespējamie veidi - funkcionālisms/neofunkcionālisms un federālisms.

Kā nākotnē attīstīsies ES?

+ Funkcionālisma/neofunkcionālisma idejas atbalsta eirooptimisti. Funkcionālisms un tā jaunākā versija neofunkcionālisms atgādina pašreizējo ES būtību. Funkcionālisti uzskata, ka jāatbalsta valstu centieni palikt neatkarīgām no kādas centrālas varas, taču atbalsta transnacionālo (pastāv, noris daudzās valstīs vienlaicīgi) organizāciju pastāvēšanu, kas varētu pārraudzīt starptautisko tirgu. Pašreiz ES deklarē, cik nozīmīgi ir saglabāt savas valsts identitāti, izsludina konkursus, kas apvieno Eiropas multikultūru un nacionalitāti. Katrai dalībvalstij ir saglabājies savs birokrātiskais aparāts, kā arī nacionālie simboli - karogs, himna un ģerbonis. Šādā savienībā būtisks ir starpvalstu sadarbības princips, gan ekonomiski, gan politiski veiksmīgi integrējoties.

- Eiroskeptiķi uzskata, ka ES attīstīsies kā federācija, kuras mērķis ir teritoriāli plašākas valsts veidošana. Pamats - vienota un spēcīga centrālā vara. Par federācijas veidošanās iezīmēm eiroskeptiķi norāda vienoto valūtu eiro un birokrātisko aparātu Briselē, kas liecina par varas centralizēšanos. Eiroskeptiķi uzskata, ka ar laiku izvirzīsies nācijvalsts, taču pārējās būs autonomi nacionāla rakstura reģioni ar vietējas nozīmes jautājumus lemt spējīgām institūcijām. Par iespējamo vadošo nāciju visbiežāk min frančus, jo viņi nacionālpatriotisku iemeslu dēļ nelabprāt runā citās valodās, turklāt ES institūciju pilsēta Strasbūra atrodas Francijā.

Kā ES ietekmēs Latvijas lauksaimniecību?

+ Eiropas Komisija nenoliedz, ka zemnieku skaitam kandidātvalstīs ir jāsamazinās, taču tādēļ pastāv veselīga konkurence, kas sekmē tirgū izvirzīties labākajiem un spēcīgākajiem. Komentējot ES standartus, kuri zemniekiem bieži vien ir neizpildāmi, tiek atgādināts, ka ES ir liela kopiena, kura nevar atļauties ekomomiski neizdevīgo pārprodukciju. Eirooptimisti norāda, ka pēc iestāšanās ES Latvijas zemnieks saņems lielākas subsīdijas par lauksaimniecībā izmantoto zemi. Šobrīd Latvija noteikusi minimālo lauksaimniecībā izmantojamās zemes platību - 15 ha, taču ES - 0,3 ha, kad zemnieks var saņemt subsīdijas. Netiek noliegts, ka mazajām saimniecībām, kuras nepiekopj netradicionālās lauksaimniecības produkcijas ražošanu, izredzes izdzīvot ir minimālas.

Latvija kā lauksaimniecības zeme ir pievilcīga, jo zeme nav piesārņota ar ķimikālijām, ir iespējas ražot ekoloģiski tīru pārtiku. Mūsu zemniekiem jau tagad pieejamas ES finanses saimniecību attīstībai. Savienības ideju atbalstītāji norāda arī uz lauksaimniecības preču eksportu ES dalībvalstīs - ja mūsu zemnieki ir spējīgi konkurēt ar ES zemniekiem jau tagad, tad pēc iestāšanās, kad būs pieejams lielāks ES finansiālais atbalsts, mūsu spējīgākie zemnieki neizputēs.

- Eiropesimisti uzskata, ka Latviju neuzlūko kā neaizstājamu lauksaimniecības zemju valsti, šādas kvalitātes zemes ir arī citur. Runājot par solītajiem tiešajiem maksājumiem, skeptiķi norāda, ka mēs tos saņemsim mazāk kā pārējās dalībvalstis, vismaz sākotnēji. Vēl lielāku neuzticību ES rada gaidāmie ražošanas limiti. Pēc iestāšanās ES lauksaimniecības produkcijas kvotas Latvijai tiek piedāvātas daudz mazākas, nekā pieprasīts, un mazākas, nekā mēs spējam saražot pašu patēriņam. Pašreizējā Polijas situācija tiek minēta par uzskatāmu piemēru - ekonomiskā situācija neļauj ražot ES tirgū konkurētspējīgu produkciju, sīkzemnieki izput, bet Polijas lauksaimniecībā izmantojamo zemi apsaimnieko turīgie ārzemnieki, izslēdzot no tirgus vietējos zemniekus.

Latvijas situācija - daudzi piena, gaļas pārstrādes uzņēmumi, labības kombināti, alus darītavas, maiznīcas un konditorejas fabrikas, lielveikali, bankas, viesnīcas un sanatorijas pieder ārzemju uzņēmējiem. Eiroskeptiķi jautā: "Vai nepieciešami vēl kādi pierādījumi, kas apliecinātu, cik mazsvarīgi mēs esam ES? Mēs viņiem esam vajadzīgi kā lēts darbaspēks un resursu ieguves vieta." Eiroskeptiķi nebaidās skarbi kritizēt vienu no ES valstu savstarpējo attiecību nosacījumiem - kopīgo agrārpolitiku. ES tiek salīdzināta ar sabrukušās PSRS agrārpolitiku - plānveidīga lauksaimnieciskā ražošana, paredzams piedāvājums un pieprasījums.