Kaut mirklis labā

Ja vaicātu, vai man ir ienaidnieki, visdrīzāk es atbildi nezinātu. Ikdienā nav laika par to domāt, un labi vien ir. Zinu tikai, ka tiem, kas reiz man ļaunu vēlējuši, ir bijusi iespēja mainīties. Tas noticis neatkarīgi no tā, ko esmu jutusi vai gribējusi.

Bieži tiekoties ar cilvēkiem, domāju par viņiem un attiecībām starp mums. (Ne tāpēc, ka sākas Advente. Ja man kas liekas neīsts, tā noteikti ir attieksme - šajā laikā vairāk nekā citkārt mēs domājam par apkārtējiem...) Kāpēc ir tā, ka viens no viņiem aizskar, bet kāds cits pat īsas tikšanās vai redzēšanās brīdī spēj manu garu pacelt lielos augstumos un būtību pieliet ar vienkāršu prieku? Kāpēc, par vienu atceroties, es nepatikā saraujos, bet tikšanos ar kādu citu es domās izdzīvoju vēl un vēl?

Kāpēc dažs iet, galvu nodūris vai to pagriezis uz otru pusi, un izliekas, ka mani neredz vai vispār nepazīst? Un kā tas nākas, ka pasaulē aizvien vēl ir tādi, pie kuru namdurvīm es varētu pieklauvēt kaut nakts laikā, - tās atdarītos un aicinātu mani siltumā. Un visdīvainākais, ka dāsni un labestīgi ir tie cilvēki, kas pieredzējuši ne mazums pārestību, ne mazums bēdu un grūtību. Bet viņu sirds no tā nav vis kļuvusi cieta. Tā, gluži otrādi, atveras ikvienam. Es patiesi ticu, ka tā ir.

Cilvēks, bēdu nesaliekts, dziļā pārliecībā apgalvo: "Ļaunu nevajag pieminēt ar ļaunu." Prātoju: tas ir apbrīnojami vai ikdienišķi? Ko lai izvēlos par atskaites punktu? Varbūt - sirds izjūtu šāda cilvēka klātbūtnē? Ja ir tā, ka viņš tevi papildina, tad taču tas ir neikdienišķi. Ja viņš liek uz pasauli paskatīties citādāk un ieraudzīt nesaskatīto - vai tas nav brīnišķīgi?

Labais jau laikam nav formulējams. Kurš gan to ir redzējis? Kurš zina, kā tas top? Iespējams, tas arī nav jāzina, ir vienkārši jāļaujas impulsiem. Kāda gan matērija ir piedošana? Arī to neviens nav redzējis, izjutis gan. Mēģinu piemeklēt sinonīmus - izpratne, līdzjūtība, žēlums, labestība... Kur ar to visu sastapties? Kur to tirgo vai dala? Varbūt ir tikai tā, ka tajā dalās?

Vakar dzirdēju jauku novēlējumu nākamajā gadā - justies laimīgam un apzināties, ka cilvēks viens ar savu laimi nekur tālu aiziet nevar. Ko darīt, lai laimīgi justos tie, kas savādāk domā un savādāk dara? Laime, tāpat kā piedošana, ir iekšēja izjūta. Nemaz nav tik grūti sev un otram likt justies labi. Baltajam taču ir tik daudz toņu! Bezgala daudz smieklu ir priekam, tikpat daudz gaišuma ir labiem vārdiem. Un nereti tikai mirklis labā izgaismo visu dienu.