Miesas un dzīvības tirdzniecība

Ar bērnam piedienīgu brīnīšanos labklājības ministrs reaģējis uz faktu, ka pacientiem slimnīcās prasa naudu. Licis to pārbaudīt, bet, kamēr komisija vēl tikai vīkšās uz slimnīcu, notiek jauns skandāls - kāda paciente mirst, ārsta palīdzību nedēļu ilgas uzturēšanās laikā slimnīcā nesagaidījusi. Tuvinieki uzskata, ka operācija novilcināta, jo viņi nav paspējuši savākt ārsta prasītos 500 latus.

Kam tas ir izdevīgi? - šādu jautājumu māca uzdot jaunajiem žurnālistiem, lai viņi spētu veiksmīgāk izskaidrot procesus. Šobrīd skandāls par ārstu neiejūtību un mantaskāri izdevīgs valdībai, kam pēc mediķu streikiem būtu ļoti izdevīgi pierādīt, ka arī prasītāji nepārtiek tikai no šķīstas pāridarījuma izjūtas. Sabiedrības atbalsts medicīnas darbiniekiem bija nepārprotams, un valsts amatvīriem gribot negribot bija jāsavelk dāsnā smaidā sejas un jāsola - būs, būs naudiņa! Tagadējie notikumi spēku samēru krietni vien mainījuši. Un, ja laika gaitā izrādīsies (kas jau bija paredzams sākotnēji), ka mediķu algu palielinājumam apsolītos nodokļu parādus iekasēt nav iespējams, sabiedrība par bešā palikušajiem dakteriem un māsiņām varbūt arī vairs tik daudz neuztrauksies.

Savulaik valsts lielākajā laikrakstā notikusī lasītāju diskusija par aploksnītēm ārstam žurnālistiski varbūt bija veiksmīga, jo mudināja cilvēkus izteikties par kukuļdošanas motīviem. Taču tas bija arī lāča pakalpojums mums visiem, jo publiski attaisnoja aploksnīšu sistēmu vienā konkrētā nozarē un novirzīja otrā plānā pamatproblēmu - valsts izstrādāto absolūti deformēto atalgojumu sistēmu, kurā tie, kas strādā ar materiālām vērtībām, saņem ievērojami lielāku algu nekā tie, kam uzticēta sabiedrības pamatvērtība - cilvēka dzīvība un veselība. Un izdevīga valdībai, jo radīja pārliecību - ārsti badu necieš, jo pacienti viņiem maksā, rindā stāvēdami.

Man ir nācies piedzīvot abējādas situācijas - kad ārsts "uz aci" paprasījis, cik naudas nepieciešams, lai viņš "kaut ko darītu" (un tiešām neko nedarīja, kamēr naudu nebija saņēmis!), un arī, kad pasniegtā aploksnīte ir pat skarbi noraidīta. Abās reizēs man bija milzīgs kauns. Droši vien ārstam, kas naudu prasīja, no sākuma arī bija kauns to darīt. Mani interesētu - cik liela alga ārstam jāsaņem, lai vispār atkristu diskusija par naudas maksāšanu aploksnē, un kādas ir valsts iespējas šo algu nodrošināt, lai pasargātu savus nodokļu maksātājus no akceptēta likumpārkāpuma - kukuļu došanas, bet valsts algotos darbiniekus - no to pieprasīšanas, jo citādi nevar izdzīvot. Jo process var attīstīties, un savu "cenrādi" var izstrādāt arī, piemēram, laulātājs vai pasu izsniedzējs, kam valsts maksātais atalgojums ir visai žēlīgs.

Tāpēc sabiedrībai vajadzētu aktīvi reaģēt uz pacientes nāvi Stradiņa slimnīcā - ne tikai, izsakot sašutumu par dzīvības tirgoni ārstu, bet arī protestējot pret desmit neatkarības gados praktiski apzināti veidoto kārtību, kad vienas profesijas pārstāvji, nesaņemot normālu algu, izveido paši savu apmaksas sistēmu, un tā neoficiāli, tomēr pietiekami skaidri tiek akceptēta. Lai cik teatrāli tas neskanētu, pacienta nāve ir tikai šīs kārtības likumsakarīgs iznākums. Kamēr medicīnā nepietiekama finansējuma dēļ tiks attaisnots noziegums - kukuļņemšana, ikviens no mums ir valsts un mediķu attiecību ķīlnieks.

Cik liela alga ārstam jāsaņem, lai vispār atkristu diskusija par naudas maksāšanu aploksnē (..)