Reiz bija mīļš...

Nākot parunāties, viņa vienmēr atnes skaistu puķu pušķi. Un man ir mazliet neērti to pieņemt, jo patiesībā ne tikai puķes, bet cieņa un apbrīns pienākas pašai jau sirmot sākušajai labestīgajai kundzei. Jo viņa dara tik svētīgu un žēlsirdīgu darbu - iespēju robežās palīdz tām nabaga četrkājainajām radībām, kuras, reiz pieradinājis un lolojis, cilvēks pēkšņi izmetis uz ielas.

Vienam vairs nepietika naudas liekai mutei, citam reiz mīļais mājdzīvnieks pēkšņi apnika, vēl citam jaunajā dzīvesvietā vairs nebija vietas kādreiz tik uzticamajam draugam... Vest iemidzināt? Ko jūs - tas taču ir tik nežēlīgi! Labāk jau palaist uz ielas. Tad vismaz paša sirdsapziņa būs mierīga - es taču neesmu pielicis roku sava kādreizēja mājas drauga nogalināšanā.

Dažreiz, vēlākā vakarā uz mājām ejot, esmu ievērojusi, kā pie minētās kundzes riksīšiem vien tek apkaimes pamestie kaķi. Jo zina, ka tūlīt bļodiņā salīs piens un tiks arī kāds cits ēdams kumoss. Ne velti saka, ka dzīvnieki sajūt, kuram cilvēkam var uzticēties, bet no kura jābēg pa gabalu.

Taču kundze nespēj novaldīt asaras, sakot - vairs nevaru izturēt apkārtējo nosodošo attieksmi. Pirms laika ievērojusi, ka pagalmā aiz grāmatu veikala klīst pamesta kaķenīte, nesusi pienu arī tai. Taču viendien gados jauna sieviete diezgan rupji aizrādījusi - ko jūs te darāt, mums jūsu vietā būs jāmaksā sods! Vēl nešpetnāka esot viņas māte, kas solot kaķīša barotājai uzlaist pašvaldība policiju.

Vēl smagāks ir stāsts par runci, kuru saimnieks uz jauno dzīvesvietu līdzi nepaņēma. Pēc šādas nodevības kaķis ilgi izvairījies no cilvēkiem, līdz saņēmies tuvoties labdarei. Diemžēl uzticēšanās cilvēkam nabaga radījumam dārgi maksājusi - vienvakar viņš atnācis pie savas barotājas, sāpēs ņaudošs, ar zāles kumšķiem piebāztu anālo atveri...

Kāpēc pamestie dzīvnieki, kuru liktenī vainojams vienīgi cilvēks, tiek uzskatīti par nicināmiem un iznīcināmiem? Kāpēc cilvēkam, kas uzdrošinājies parādīt līdzjūtību, par to būtu jākaunās un jābaidās? Un nevietā te būtu runāt par slimībām, ko varētu pārnēsāt klaiņojoši dzīvnieki. Tad jau būtu jāiznīcina arī bezpajumtnieki, kas tāpat var būt lipīgu slimību izplatītāji. Sirmā kundze nav vainīga, ka attiecīgās institūcijas nespēj izpildīt likuma prasības ierīkot patversmi pamestiem dzīvniekiem. Viņa tikai žēlo no sabiedrības izstumtos.

Nesen lasīju interviju ar Elejas Veroniku, kurā bija arī šāda pārdomu vērta atziņa - nomirst jau tikai cilvēka miesa, ne dvēsele. Ja tu šajā dzīvē sakropļosi cilvēku vai dzīvnieku, tava dvēsele, atgriežoties jaunā miesā, maksās par iepriekšējā dzīvē nodarīto.