Nepiekabināsim vieniem svētkiem citus!

1920. gada 11. augustā Rīgā tika parakstīts Latvijas un padomju Krievijas miera līgums.

Tā 2. pantā rakstīts, ka padomju Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi.

Bez tam miera līgums paredzēja, ka padomju Krievija izmaksā Latvijai četrus miljonus zelta rubļu. Tika paredzēts atrisināt bēgļu jautājumu. Krievija apņēmās atdot zināmu daudzumu dzelzceļa vagonu un lokomotīvju. Jāpiebilst, ka padomju Krievijai termins "uz mūžīgiem laikiem" ilga tika 20 gadus. Arī solītā nauda un citas mantas tika atdotas tikai daļēji. Līdzīgi Krievija izrīkojās ar Igauniju un Lietuvu.

Jau 1920. gada 1. februārī padomju Krievija parakstīja pamiera līgumu ar Latviju. Iemesls bija Latvijas armijas sekmīgā karadarbība Latgales frontē. Padzenot avantūrista Bermonta karaspēku, Latvijas armija varēja koncentrēt visus savus spēkus Latgales atbrīvošanai. Armijas sastāvā bija vairāk nekā 70 tūkstoši vīru. Pamiera noslēgšanu pagaidām turēja slepenībā, lai nezaudētu sabiedroto, sevišķi - poļu, atbalstu.

Krievija pamiera līgumu parakstīja ar smagu sirdi, jo latviešu sarkanos strēlniekus vajadzēja citās frontēs, un nebija garantijas, ka viņi cīnīsies pret saviem brāļiem. Bez tam Krievija jau kopš seniem laikiem respektējusi noslēgtos starpvalstu līgumus tik ilgi, cik tie pasai izdevīgi.

Nelielas kaujas un izlūkgājieni turpinājās visu vasaru. Sevišķi izcēlās Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Hugo Helmanis.

Ja lielvalstis būtu apgādājušas ar ieročiem un munīciju apvienoto Baltijas valstu karaspēku, manuprāt, tas būtu spējīgs ieņemt Sanktpēterburgu, un komunistu vara būtu kritusi.

Pat pavirši analizējot Latvijas brīvības cīņas, jāatzīst, ka bez Igaunijas, Polijas, Somijas karavīru un Anglijas, Francijas un ASV karakuģu un ieroču atbalsta Latvija diez vai būtu izcīnījusi uzvaru.

Ne visos kalendāros šogad 11. augusts ierakstīts kā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas diena. Aizdegsim svecītes un klusi atcerēsimies savus piederīgos, kas aizgāja karā un neatgriezās. Atcerēsimies arī ārzemniekus, kas lēja asinis par Latviju. Taču šiem svētkiem nebūtu jāmēģina piekabināt citu valstu armijās karojošo karavīru piemiņu. Šāda diena ir latviešu leģionāriem, un to dienu neviens viņiem nevar aizliegt atzīmēt. Salidojumi un tikšanās ir bijušajiem Afganistānas cīnītājiem. Neviens negatavojas traucēt bijušajiem sarkanarmiešiem svinēt 9. maiju. Bet visu pasaules karavīru atceres diena ir 8. maijs - diena, kad kapitulēja Vācija.

11. augusts lai paliek tiem, kas cīnījās zem sarkanbaltsarkanā karoga. Un nav viņu vaina, ka brīvā Latvija pastāvēja tik īsu laika posmu.

8. Saeimā būtu jāievēl tādi cilvēki, kas izprot valsts drošību un to, ka Latvija viena nevar pastāvēt.