Aulekšiem pa Latviju - NATO virzienā

Atceros, kad šopavasar Rēzeknes rajona Audriņu iedzīvotāji protestēja pret radara uzstādīšanu, daudzas augstas militārpersonas, aizsardzības ministru Ģirtu Valdi Kristovski ieskaitot, bija gandrīz vai uzmetušas lūpu - kā cilvēki nesaprotot tik vienkāršu lietu, ka drošības ziņā ārzemju un krievu tehnika nav salīdzināma (domāts Skrundas lokators, kas savulaik nodarījis kaitējumu cilvēku veselībai). Taču, vai kāds nopietni un civilam cilvēkam saprotamā valodā bija izskaidrojis rēzekniešiem, kāda ir atšķirība starp šiem "verķiem"? Jo iedzīvotājiem, kas dzīvo tāda liela monstra tuvumā, ir tiesības zināt, cik tas ir kaitīgs vai mazkaitīgs. Un ir vienalga, vai ļaundabīgu audzēju, astmu vai citu slimību izraisa amerikāņu vai krievu militārtehnika. Cilvēki no nemitīgās dezinformācijas ir kļuvuši tik mazticīgi, ka vajadzīgi pacietīgi un argumentēti skaidrojumi, nevis apsaukāšanās. Un demokrātiskā valstī viņiem ir tiesības to prasīt.

Tādēļ tad, kad televīzijā dzirdēju, ka nevalstiskā organizācija LATO apbraukā Latvijas novadus, lai tiktos ar iedzīvotājiem un skaidrotu NATO un Latvijas kā topošās dalībvalsts sadarabību, nākotni, mērķus, uzdevumus un problēmas, informē par Latvijas turpmākajiem uzdevumiem aliansē, nopriecājos, ka nu beidzot saprotamā valodā aci pret aci cilvēkiem būs iespējas aprunāties ar zinošiem un informētiem cilvēkiem, izteikt savas bažas, jautāt par neskaidro.

Pagājušās trešdienas rītā radioziņās nejauši padzirdējām, ka nevalstiskās organizācijas LATO džips, kura uzraksts "Nosargāsim savu nākotni! Latvija NATO" jau bija redzēts TV, ieradīšoties arī Saldū un Brocēnos. Brocēnu un Saldus pilsētu domēs nesekmīgi centos noskaidrot, kurā vietā un cikos NATO - Latvijas aģitvīri būs sastopami. Par šo akciju neko nezināja arī Kurzemes Valsts militārā dienesta pārvaldē. Apmēram pusstundu pirms savas ierašanās mūsu laikraksta redaktorei piezvanīja puisis no LATO un paziņoja, ka pēc 40 minūtēm viņi būšot klāt.

Prese, protams, ieradās. Taču ne saldenieki, ne brocenieki par šo iespēju iepriekš nezināja. Paklausījāmies gudro LATO pārstāvja Oskara Cēra runu par to, cik svarīgi Latvijai kļūt par NATO dalībvalsti. Diemžēl tāpēc, ka iepriekš nebija nekādas informācijas, pie atraktīvajiem stendiem apstājās tikai daži nejauši garāmgājēji. Kāda jauna sieviete ar pirmsskolas vecuma puisēnu uz rokām man atzinās, ka viņai pret Latvijas stāšanos aliansē esot dalītas izjūtas. It kā būtu drošība, taču viņa neticot, ka māsasdēliņam, Latvijas puišiem, kuru jau tāpat mūsu mazajā valstī nav daudz, kārtējo reizi nebūs "jāpilda internacionāls" pienākums. "Lielvalstis jau maksās, nodrošinās NATO ar modernu tehniku, taču "lielgabalgaļu" visticamāk gādāsim mēs," ar asarām acīs teica sieviete. Diemžēl savas pārdomas puišiem no LATO viņa nepateica. Jo situācija, kādā viņi ieradās, un visai drīzā pošanās prom, neveicināja nopietnas diskusijas atmosfēru.

Acīmredzot atskaišu ailītēs atkal tiks ierakstīti lieli skaitļi par to, cik naudas izdots iedzīvotāju informēšanai un izglītošanai. Jā, bija jau iespēja par velti dabūt brošūras un informācijas lapiņas, taču nebija dialoga - tā, kā mūsu sabiedrībā visvairāk trūkst.

Gribētos šo akciju nosaukt par aulekšošanu ar nelielu piestāšanos, lai ātri ātri paskalotu smadzenes un, neļaujot attapties, pazustu tālēs zilajās.