Neziņa liek izjust mazvērtību

"Vai esi tagad saskārusies ar mūsu medicīnas sistēmu? Zini, man nācās..." - tā man ir sacījis viens otrs paziņa, intonatīvi norādot, ka atmiņas nav patīkamas. Pēdējais stāsts apliecina: pārmaiņas medicīnā būtu jāatbalsta ikvienam.

Gadījums, kuru man izstāstīja, notika Saldus rajonā, un tieši tāpēc es respektēju stāstītāja lūgumu neminēt cilvēku vārdus.

"Es pieļauju, ka varētu būt tā: ir procedūras vai darbības, kas būtu jāprot ģimenes ārstam, bet tajā pašā laikā viņš tās neprot, jo nav bijis nepieciešamības darīt. Savukārt ātrās medicīniskās palīdzības feldšeris uzskata, ka viņam tas nav jādara - tāpēc ka šis ir ģimenes ārsta darbs. Bet pa vidu es - līdzās slimam tuviniekam, kam kļūst slikti un aizvien palielinās sāpes - neziņā, kam īsti kas jādara un no kura kādu palīdzību es drīkstu lūgt.

Manam radiniekam ir urīnsistēmas saslimšana, tādēļ viņš lieto katetru. Acīmredzot tas bija aizsērējis, tādēļ sākās sāpes. Vispirms aizgāju uz slimnīcu un jautāju, kā rīkoties. Man atbildēja: "Mēs šeit neko vairāk nedarām, kā jūs mājās, tikai trīsreiz, četrreiz dienā katetru tīrām." Tā kā es pati to darīt neprotu, kad slimnieka stāvoklis pasliktinājās, zvanīju ātrajai palīdzībai. (Reiz jau tās mediķi bija pie slimnieka braukuši un katetru mainījuši, kaut sacīja, ka šāds darbs viņiem nav jādara.) Arī šoreiz man sacīja to pašu, un es sapratu, ka šādu "muļķību" dēļ automašīnu dzīt laikam nevar. Man esot jāvienojas ar ģimenes ārstu.

Ģimenes ārsts atbildēja, ka savu mūžu ar katetru nav strādājis, vien tik, cik studiju laikā, praktizējoties pie līķiem. Un brīnījās - kā tas varot būt, ka "ātrie" atsakās braukt un palīdzēt? Ārsts tomēr ieradās, bet es palīdzēju katetru apmainīt - stāstīju, kā kam būtu jābūt, kā varbūt būtu jādara. Vietējā feldšere notiekošajā skatījās un neiesaistījās.

Bet slimniekam vienalga nebija labi, un aptuveni trīs stundas vēlāk sākās sāpes, jo katetrs nebija pareizi ievadīts. Sapratu, ka nevaru vairs gaidīt, atkal ir jāzvana ātrajai palīdzībai. Pa telefonu man jautāja: "Vai tiešām jums nav neviena nomierinoša līdzekļa?!" Sacīju: "Nē, man ir tikai askofens, kas domāts pret galvassāpēm. "Jā, tas nelīdzēs... Tad dariet tā - zvaniet ģimenes ārstam, viņš lai piezvana uz ķirurģisko nodaļu, bet pēc tam lai no turienes piezvana uz "ātrajiem", un tikai tad mēs brauksim." Es, protams, piezvanīju ārstam, pēc tam stundas laikā "ātrie" atbrauca un cietējam palīdzēja. Viņš nokļuva slimnīcā.

Otrajā dienā izrādījās, ka radinieku jau grasās no slimnīcas izrakstīt. Atteicos viņu aizvest, jo uzskatīju, ka viņš nav vesels (arī transporta tobrīd man nebija). Pēc tam pārbaudīja viņa vispārējo veselības stāvokli un taisīja analīzes. Trešajā dienā sastapu arī viņa ārstējošo ārstu. Man lika atnāk citā dienā un pavēstīja: "Ja viss būs normāli, taisīs operāciju." Noliktajā dienā sarunātajā laikā ar mani nebija, kam runāt. Ārsti operācijā. Lai nākot pēc divām dienām.

Pēc divām dienām ārsts: esot jārunā ar dakteri Briedi. Satiku dakteri Briedi, tas sūtīja mani pie virsmāsas. Aizgāju pie virsmāsas. Viņa sacīja: nepieciešamas vēl vienas īpašas analīzes, par kurām jāmaksā. Naudas maka man nebija līdzi. "Ko lai tagad daru, vai tiešām nevaru samaksāt pēc analīzēm?" - jautāju. "Bet mums arī nav naudiņas, ko jums aizdot," - sekoja atbilde. Kāda cita māsiņa ieteica ar "meitenēm" sarunāt, ka naudu atnesīšu nākamajā dienā un lai asins analīzes paņem. Tā arī notika.

Citā dienā uzzināju analīžu rezultātus, un virsmāsa slimnieku norīkoja pie ārsta poliklīnikā. Tas savukārt - uz konsultāciju Gaiļezera slimnīcā. Bet, pirms braucot uz Rīgu, lai piezvanot, jo tur esot divu nedēļu gara rinda. Ja es maksātu 5 latus 80, tad gan pieņemtu uzreiz.

Piezvanīju, pieteicu, bet atbilde telefonā gan nelika domāt, ka ir rinda. Vai varbūt uzreiz tiku ieskaitīta maksātājos? Un cik man vispār vēl būs jāmaksā? Šī neziņa gan kaitina, gan satrauc, gan liek izjust mazvērtību."