Bērnam nepieciešama vecāku mīlestība arī tad, ja tie šķīrušies

Mēs sēdējām un runājāmies vēl ilgi pēc darba laika. Par pārdzīvojumu, kas nebeigsies - kamēr vien šķirsies ģimenes un bērna tētis un mamma nebūs kopā ar viņu.

"Notikumi skar mana vīra bērnu," - sacīja sieviete. "Mums katram ir bijusi pirmā laulība, katram tajā ir dzimis viens bērns, un tagad vēl abiem kopīgs. Vīrs regulāri maksā labus alimentus, uzzina par bērna pasākumiem un tos apmeklē, ved viņu pie ārstiem, rūpējas... Par tādu tēti būtu jāpriecājas. Es to zinu, jo varu salīdzināt - kāds ir mana vecākā bērna tēvs, kas nevēlas rūpēties par viņu, un kāds ir vīrs. Bet vīrs burtiski izrauj dzīvei no nagiem stundas, kuras iespējams būt kopā ar bērnu, jo viņa mamma bieži neļauj tikties.

Šovasar bija iespēja mums visiem būt nedēļu kopā. Mammas nebija mājās. Mēs esam ceļotāji un ņēmām bērnu līdzi gan uz Kalvenes zoodārzu, gan arī uz manas ģimenes salidojumu pie jūras. Aizvadījām prieka pilnas dienas, kad bērns bezrūpīgi varēja būt kopā ar savu tēti. Beidzot noāva kājas un bradāja pa ūdeni. Ierobežojumu pilnās dienas atkāpās. Viņš ir slims, un mamma par slimību un tās smagumu ir tik ļoti stāstījusi, ka bērns tādēļ jūtas sasaistīts, bailīgs un vienmēr uztraucies - ka tikai pats sev nenodara pāri. Bet - ne es, ne tēvs to neuzsvēra - jo šāds cilvēks taču ir kā visi pārējie. Tikai vienmēr atcerēties un zināt, kam jāpievērš uzmanība. Esmu bijusi slimnīcās ar savu bērnu un labi zinu, kādi ir patiesi slimi cilvēki...

"Punktu" pielika notikums pēc šīs nedēļas. Mamma atgriezās mājās un, neatradusi bērnu pie kaimiņienes, ieradās mūsu dzīvoklī divos naktī. Sarīkoja traci, izcēla bērnu no gultas, satina segās un aiznesa. Bērns bija samiegojies un nobijies. Iztrūkās arī mans vecākais, mazais sāka čīkstēt, bet es sēdēju savā istabā, raudāju un nespēju pakustēties. Kā murgs man prātā atausa bērnības izjūtas. Arī mani vecāki ir šķīrušies, un es labi atminos ģimenes skandālus. Man nebija spēka iziet un pateikt - lai bērns izguļas līdz rītam. Arī vīrs nespēja to iestāstīt.

Nākamajā dienā tētis viņu veda pie ārsta un uzzināja, ka mamma ir rājusies.

Mēs esam precējušies un kopā dzīvojam vairākus gadus. Mūsu kopdzīves sākumā bērnu pie mums nelaida, tētis vienā nedēļas dienā brauca pie viņa. Ar savu bijušo vīru sieviete nerunā par problēmām, bērna gaitām un slimību, kaut arī viņš jautā. Viņa visu pasaka bērnam, un tas, kā nu varēdams, atstāsta tētim.

Mums ir salīdzinoši normāla ģimene, kurā dzīve rit bez kašķiem, tiek svinēti svētki, rūpējas par bērniem, vakaros pie gultas viņiem dzied... Kāpēc sieviete pret mums izturas negatīvi? Ko viņa nespēj pārvarēt? Vai izjūt greizsirdību? Bet, cik vīrs stāstījis, pati nav vēlējusies saglabāt iepriekšējo ģimeni, lai gan viņš ir centies to darīt. Katrs taču cenšas ģimeni glābt. Es patiesi vēlētos to uzzināt, bet man nav izdevies izrunāties. Uz ielas redzamies, bet tad viņas bērns tikai slepus man uzmet skatienu... Toties manējais tad skaļi sauc: "Mamma, mamma, redzi taču!" Ko lai es viņam atbildu?

Vissāpīgākais, ka bērns tiecas pie mums, viņam ir labi mūsu mājās. Viņš slepus gatavo apsveikumus Ziemassvētkos un apsveic mani dzimšanas dienā. Manu mazo puisīti dēvē par savu brāli, kaut arī mamma viņu, redzot fotogrāfiju, nosaukusi par vanckaru. Kad mammai jāiet uz ballēm, tad bērns ir pie mums, bet, kad mēs viņu uzaicinām, tad nelaiž. Tā ir tikuši izjaukti daudzi mūsu ģimenes svētki.

Bērnam ir bail no savas mammas, jo jāsaņem rājiens un pārmetumi par to, kas darīts kopā ar tēti un mani. Bet viņš man uzticas. Mēs runājamies par to, ko nevar izstāstīt mammai. Tāpēc es zinu, kas mazajai sirdij sāp. Reizēm viņš saka: lai mamma rājas, reizēm - es viņai to neteikšu... Nezinu, es baidos - kā šīs attiecības attīstīsies, kāds veidosies bērns. Viņš cieš visvairāk.

Mana pirmā laulība nebija veiksmīga, un pirmais vīrs savu bērnu bieži vien atraida. Bet es viņam zvanu un atgādinu - bērns vēlas kaut pa telefonu izdzirdēt tavu balsi... Domāju - vecākiem nebūtu savos strīdos jāiesaista un jāvaino bērni. Viņiem ir jāsaņem vecāku uzmanība un mīlestība, kaut arī tie šķīrušies. Man neliek mieru viena doma - kāpēc normālos apstākļos tomēr bērnam nav viss, kas viņam ir vajadzīgs?

Man to gribējās izteikt... Es labprāt uzzinātu par citu sieviešu sāpi - kā viņas tikušas ar to galā? Jo es morāli vairs nespēju - man ir grūti nostāties pa vidu. Es redzu, ka vīram sāp, es zinu, ka bērnam sāp."

Tādēļ arī šis stāsts avīzē - lai aicinātu uz sarunu. Par dažādiem piemēriem un problēmu risinājumiem. Vai iespējams rast izeju, kad šķiet - tādas nav? Gaiši vai skumji šie stāsti - vienalga. Rakstiet, sievietes, rakstiet, vīrieši! Pastāstiet arī jūs, vecvecāki vai draugi, vai kaimiņi! "Saldus Zeme" ar interesi izlasīs ikvienu vēstuli.