Kukažiņas dārzs

Kad vakaros pēc darba eju uz dārzu, viņa jau savējā rosās. Allaž domās viņu saucu par kukažiņu, jo viņa man atgādina Poruka aprakstīto sieviņu. Allaž viņai mugura stipri izbalējušais putekļu mētelītis, kas savus labākos laikus piedzīvojis pirms daudziem gadu desmitiem. Neiztrūkstoša pavadone ir brūni krāsota kūjiņa (tā esot trešā kāja - viņa reiz skaidroja), kājās - jau ieplaisājušas galošas. Dārzā viņa bieži vien ir jau kopš rīta stundas, un, liekas, - kartupeļi, sīpoli un kabači ir viņas sarunu biedri, vienīgā sabiedrība.

Rītos, uz brūnās kūjiņas atbalstīdamās, aizvēsturiskos ratiņos uz dārzu no dīķa viņa velk ūdens kannas. Laistīdama runājas vai varbūt ko dungo - grūti saprast. Apčubināts un aprūpēts, dārzā viss aug griezdamies. Vienu vakaru dzirdu viņu rājamies ar burciņā salasītajām Kolorado vabolēm. Cita dārziņa kopēja, reiz garāmiedama, saka: tā veča laikam taču nojūgusies. Nekāda nojūgusies. Reiz uzsāk runas par savu dzīvi, un viņas prāts ir gaišs, jaušama inteliģence.

Ravēšanai brūnā kūjiņa ir traucēklis. Tā nedod drošu atbalstu, tādēļ kādudien kukažiņa rateļos atvilkusi uz dārzu trijkāju ķeblīti. Uz tā balstīdamās, dārzu nedēļas laikā ir izravējusi. Nu ir arī, uz kā apsēsties, kad piekususi. Kukažiņas mīļākā vieta ir paša dārza stūrī, kur viņai maza, vienmēr ziedoša puķu dobīte.

Vienvakar skatos - uz trijkāju ķeblīša sīkais augums sadudzis pavisam sīks. Nospriežu, ka dārza kopējai palicis slikti. Pēdējā laikā sūdzējās par augstu asinsspiedienu. Bet kukažiņa raud un bez vārdiem plāta rokas. Viņa apzagta un izpostīta. Iepriekšējā naktī norakti visi kartupeļi - pa tīro. Tukša sīpolu dobīte. Kabači vienkārši norauti, izmētāti un izšķaidīti pa visu nelielo dārziņu, pupiņas izmīcītas. Kāds liela izmēra apavos ņēmis, kas derīgs, un sabojājis, ko uzskatījis par nederīgu. Zaglim un vandālim jau vienalga, kam pieder dārziņš.

Kukažiņai sāp sirds, un sāpīgi skatīties arī man, svešam cilvēkam. Sirmgalve stāsta, ka ar pašas audzētiem dārzeņiem, kartupeļiem varējusi iztikt visu garo ziemu. Tas bijis liels atspaids pie mazās pensijas, kuras liela daļa aiziet zālēm un dzīvokļa īrei privātā mājiņā. Ieminos par tuviniekiem, - vai tad neviena nav, kas palīdzētu? Kukažiņa teic: negribot būt kādam par nastu. Dēlam savu kreņķu gana, palicis bez darba, nu mācās kursos Rīgā jaunu profesiju. Ar vedeklu nekāda labā saprašanās nav bijusi, bet mazdēlam - studentam viņa savureiz izlīdzējusi ar kādu latiņu. Kad atbraucis, cienastu sarūpējusi, ko garšīgu pagatavojusi. Nu diez vai varēs.

Pārlaižam skatienus nopostītajam dārziņam, bet kukažiņa pēkšņi saka: tam zaglim tomēr ļaunu nevēlot. Varbūt tiešām viņa ir jocīga?