Septembra izjūta

Šī izjūta, šķiet, ir viena no tām, kas cilvēkus vieno visvairāk. Savus skolas gadus atceroties, protams, vispirms prātā nāk tie mani skolotāji, kas dvēseli apvija kā ar siltu saules staru. Tolaik - piecdesmitajos un sešdesmitajos gados - skolēnu un skolotāju attiecības bija atturīgas un distancētas. Bet bija arī tādi skolotāji, kuri ne vien klāstīja informāciju un atprasīja iemācīto, bet iededza dzirkstelīti sirdī. Pateicoties viņiem, esmu daudz mācījusies un joprojām uzskatu, ka tas jādara visu mūžu.

Tajos gados nebija moderno informācijas tehnoloģiju, kādas ir šobrīd, pat labas grāmatas grāmatveikalos bija retums. Iemīlēt lielāko no garīgās bagātības avotiem - grāmatu - man iemācīja māte. Jau krietnu laiku pirms mācību gada sākuma viņa bija taupījusi kapeiku pie kapeikas, lai 1. septembrī no rīta līdzās skolas kleitai noliktu savu kārtējo dāvanu - pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošu grāmatu, kurā ar neveiklu, sastrādātu roku ierakstīts labu sekmju un veselības vēlējums. Tādējādi, jau pamatskolas klasēs mācoties, mani lielākie dārgumi bija Ēvalda Vilka "Stāsti", Valža "Staburaga bērni", M. Meipas - Dodžas "Sudraba slidas", Ļeva Tolstoja "Karš un miers", Sudraba Edžus "Dullais Dauka" un daudzas citas.

Māte, kurai pašai bija tikai sešu klašu izglītība, intuitīvi prata orientēties literatūrā. Otrs cilvēks, kuram pateicoties, kļuvu par aizrautīgu lasītāju, bija kaimiņonkulis Jānis. Viņam bija liela bibliotēka (vismaz man toreiz tā šķita) - vesels skapis ar grāmatām. Atceros, ka Jāņonkulim ar mammu dažkārt radās domstarpības - vai divpadsmitgadīgam skuķim var dot lasīt "Tūkstoš un vienas nakts pasakas", Dreizera "Ģēniju" un citas, kā mamma teica, pieaugušo grāmatas. Onkulis mierināja - lai tik lasot - grāmata nevienu nespējot samaitāt, drīzāk samaitājoties tie, kas nelasa neko.

Viņnakt pamodos no briesmīga sapņa. Mani grāmatplaukti bija tukši. Nodomāju - ka tas droši vien iepriekšējā vakarā TV ziņās redzētā iespaidā.

Latvijā daudzi cilvēki atsaukušies rīkotajai akcijai - vākt grāmatas latviešu valodā Sibīrijā dzīvojošajiem latviešu bērniem. Gluži fiziski izjutu to prieku, ko droši vien pārdzīvos bērni, saņemot skaisto dāvinājumu. Tostarp - arī no Valsts prezidentes. "Es saprotu, ko nozīmē, ka nav grāmatu," nododot dāvinājumu, teica Vaira Vīķe-Freiberga. "Arī man bērnībā bija maz grāmatu, tās, kas bija, pārrakstījām, devām lasīt citiem."

Man joprojām lielākais prieks ir iesākt lasīt jaunu grāmatu. Vasara beidzas, un garajiem, tumšajiem rudens vakariem jau nolikta krietna kaudzīte - tās, kuras šīsvasaras steigā un likstās neesmu paguvusi izlasīt.