Kur ir bedres apakša?

Vislielākajā skaļumā dažādās toņkārtās nupat tika rībinātas bungas par kukuļņemšanu ārstu vidē. Vēl trakāk - "kukulis" tiekot pieprasīts. Un, ja to nedodot, slimnieks tiekot atstāts nāves varā. Iespējams, ka ir atsevišķi ārsti, kas tā rīkojas. Un kaut arī vairums šīs profesijas pārstāvju patiešām nesavtīgi kalpo savai misijai, trauksmi gluži par tukšu ažiotāžu nevarētu dēvēt. Jo katram cilvēkam dzīvība ir tikai viena un katra nevērība pret to ir traģēdija, kuras priekšā nedrīkstam un nevaram palikt vienaldzīgi. Tāpēc nekādi nav izprotama kāda cita attieksme situācijās, kad cilvēks ir briesmās.

Nesen Latvijā ceļu satiksmes negadījumā gāja bojā vairāki jauni cilvēki. Vienam no bojā gājušajiem, kā apgalvoja viņa kolēģis, jostas makā bijis visai daudz naudas, kura pēcavārijas jūklī pazudusi. Tika izteikta varbūtība, ka naudu piesavinājušies, tiešāk izsakoties, līķi apzaguši avārijas vietas apskati veikušie valsts ceļu policijas dienesta policisti. Protams, strikti apgalvot un pierādīt to nevar, jo notikuma vietā drūzmējās daudz un dažādi cilvēki. Tāpēc policistu apvainošanu zādzībā varētu uzskatīt par neslavas celšanu, kuru būtu aplami plaši daudzināt, ja vien...

Ja vien nesekotu kas bezgala mulsinošs. Proti, kad šķietamo aplamību žurnālisti lūdza komentēt attiecīgajām valsts policijas amatpersonām, tās nelikās pārsteigtas. Atbildes bijušas, ka tāda varbūtība iespējama. Un viss, sak, gluži parasts notikums... Vēl jo mulsinošāk, ka arī TV diskusijā par iekšlietām neviens lielāko partiju pārstāvis par to pat neieminējās. Arī tik urķīgie diskusijas vadītāji par to neiedomājās pajautāt.

Gandrīz visi bija vienisprātis, ka korumpētība, kontrabanda, pasūtījuma slepkavību neatklāšana mūsu valstī var zelt tāpēc, ka tām visām ir aizbildņi valsts augstos amatos sēdošo vidū.Tas viss jau tik daudz un nemitīgi skandināts, ka notrulinājis cilvēku uztveri, tāpat kā garāmbraucošu mašīnu rūkoņa. Ielu un ceļu malās esošo māju iedzīvotājiem nemitīgā dūkoņa, rūkoņa, klaboņa kļuvusi par normu, kas nespēj iztraucēt miegu. Tā šī vispārīgā, nemitīgā runāšana par korupciju, noziedzību utt., utt.

Bet, ja uz mirkli atslēdzas no šīs klaboņas? Kādā situācijā atrodas mūsu valsts, sabiedrība?

Pirms vairākiem gadiem, kad cilvēki sāka grimt masveida nabadzībā, kad sākām just, ka politikā, ideoloģijā, morālē "iet greizi", populārs bija secinājums - "no bedres iespējams sākt rāpties ārā tikai tad, kad esi iekritis līdz pašai tās apakšai". Cik ilgam jābūt šim kritienam? Kur ir šīs bedres apakša?

Ja dzīvības glābēji veicina nāves tuvošanos, sargi no noziedzniekiem paši apzog sargājamos. Un pat šķietami visgodīgākie sabiedrības informētāji žurnālisti izrādās raksta par tiem, kas samaksājuši, lai par viņiem stāsta un rāda tikai to labāko. Un, ja tā nopietni padomā, - būtu taču naivi cerēt, ka kalpi paliks "tīri", būdami kopā ar "saimnieku", kas zog un blēdās.

Vai tas jau nav nokritiens "līdz pašai apakšai"? Vai patiešām vēl nav klāt ārā rāpšanās brīdis? Varbūt tam vairs nav ne spēka, ne īstas vēlēšanās? Vai atliek vien bojāeja bedrē?

Tam nu nekādā ziņā nepiekritīs tie, kas jebkurā profesijā, jebkurā amatā būdami, joprojām nav pazaudējuši godaprātu. Sirdspaziņu. Vienalga, kā to sauc. Bet kuru būtība ir - nav iespējama cilvēciska sabiedrība, ja pats neesi cilvēcisks savā darbībā, savā dzīvošanā. Tādi cilvēki ir. Gandrīz katram no mums taču dzīvē ir bijušas situācijas, kad nepieciešama vai nu ārsta, vai policista, vai kādas iestādes ierēdņa palīdzība. Ir ārsti, kas nesavtīgi glābuši. Ir policisti, kas to darījuši. Ir. Ir. Ir. Ir atsaucīgi, izpalīdzīgi ierēdņi. Ir atbildīgi amatvīri. Ir valsts intereses cienoši un sabiedrības vajadzības izprotoši augstākajos valsts amatos esošie. Varbūt mazākumā. Bet ir.

Tagad nu ir tas laiks, kad jārunā konkrēti par viņiem. Par tiem, kas labo darījuši. Nezin kāpēc tā iegājies, ka priekšvēlēšanu laikā, tiekoties ar deputātu kandidātiem, parasti piesaucam tikai slikto. Tas slikti, tas nav darījis to un to. Bet, ja censtos uzskaitīt labo, ko tieši katrs deputāts vai deputātu kandidāts darījis? Varbūt tad konkrētāk, tiešāk atklātos katra viņa patiesā vērtība. Viņa spējas un godaprāts. Ja gribam izrāpties (vismaz - sākt rāpties) no bedres, tad taču svarīgāk domāt, meklēt iespējas, kā to izdarīt, nevis vien vaimanāt, cik grūti tajā ir. Varbūt tieši šādā aspektā nepieciešams vērtēt tos, kas alkst kļūt par mūsu rīcības ietekmētājiem un vadītājiem. Kā viņi to izdarīs?