"Es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu..."

... tā dziedāja Ance Krauze apsveikuma koncertā skolotājiem 27. augusta pēcpusdienā Saldus kultūras centrā, kur tradicionāli noslēdzās rajona pedagogu konference. Katru gadu augusta nogalē skolotāji pulcējas kopā, lai ar jaunām idejām, nopietniem mērķiem un uzdevumiem, ar laba vēlējumiem sagaidītu jauno mācību gadu. Tik daudz pozitīvu emociju virmoja visapkārt - gan prieks par tikšanos ar kolēģiem, gan gaiši vārdi no mūsu rajona vadības komandas, pat Saeimas deputāte Silva Goldes kundze mūs uzrunāja un uz mirkli lika noticēt, ka viss norit patiešām lieliski un mēs, skolotāji, esam tie cilvēki, kuru rokās ir mūsu jaunās paaudzes, tautas nākotne, liktenis.

Domāju, ka daudzi kolēģi, tāpat kā es, savu emocionālo piepildījumu sasniedza, klausoties Ances Krauzes balss vilinājumā. Tobrīd pat šķita, ka vārdos "es iešu ar aizvērtām acīm uz priekšu" ir kāda apslēpta jēga īpašā kontekstā ar skolotāja misijas izpratni: ".. es iešu cauri visām likstām un nedienām, lai izpildītu savu uzdevumu!" Taču dažas stundas vēlāk es tā vairs nedomāju. Es šajos pašos vārdos jau saklausīju pilnīgi citu zemtekstu. Visas dienas garumā uzkrātā pozitīvā enerģija, ar kuru vajadzēja pietikt ilgākam laikam, pēkšņi pārvērtās smeldzīgi ironiskā atklāsmē - šie vārdi atgādināja par tiem cilvēkiem, kuri iet mums blakus, neko neredzot, "ar aizvērtām acīm" brienot pāri visam labajam. Kādēļ pēkšņi viss sagriezās otrādi?

Es biju aizmirsusi, ka ir arī "nezāles, kas kājās tik sāpīgi dzeļ". Tā ir nenovīdība, augstprātība, nevēlēšanās saskatīt labo. Tās bija nejauši dzirdētas frāzes no mūsu pašu Ezeres pagasta ļaudīm "par tiem neapmierinātajiem skolotājiem, kuriem nekad nav gana, kuri tikai staigā pa skolu ar grāmatu padusē un vēl saņem vienu algas paaugstinājumu pēc otra; par ko gan viņiem tas?"

Šādi domājoši un runājoši skolēnu vecāki tad nu ir mūsu atbalsts kopīgajā sadarbībā viņu bērnu audzināšanā. Brīdī, kad daži vecāki atzīstas: "Dariet, ko jūs gribat, skolotāj, es ar savu bērnu netieku galā!", nevienam neienāk prātā, ka skolotāju uzdevums nav bērnu pāraudzināšana. Man šeit nav jāstāsta, ka arī ģimenei ir savi pienākumi un ka tikai sadarbībā "ģimene - skola - ģimene" var gūt sekmes bērna attīstībā. Ļaunākais ir tas, ka ir tādi vecāki, kas prot "demonstrēt" savu ieinteresētību skolas dzīvē (jo viņi taču ir sabiedrības "redzamā daļa"!), bet, pagriezuši pakausi, viņi augstprātīgi kritizē un spriedelē par visu - gan par to, ko saprot, gan par to (un īpaši par to), ko nesaprot. Jo viņi pat nevēlas saprast, "par ko gan tiem skolotājiem tas algas pielikums!"

Jādomā, ka šādi cilvēki savu algu nopelna pārāk viegli un pat nenojauš, ko no skolotāja prasa viņa darbs un tā atbildība, kuru vecāki gaida no skolotāja par saviem bērniem, ar kuriem paši "netiek galā". To, ka "skolotājs" ir dzīvesveids, zina viņa ģimene, kura negribot pieņem to arī par savējo. Un to "algas pielikumu" visdrīzāk ģimene pat nepamanīs, jo skolotājs ar skubu metīsies "aizlāpīt" tos caurumus, kuriem līdzekļus no valsts nesagaida, - pirks nepieciešamās kancelejas preces, kādu jaunu grāmatu (jo sabiedrība taču nicinājumā novērsīsies no skolotāja, kurš neveicina savas inteliģences izaugsmi), uzposīs savu klasi, vai galu galā "humpalās" pameklēs kādu mazāk lietotu apģērba gabalu, lai nebūtu kauns stāvēt savu saposto audzēkņu priekšā. (Tikai ar to "pucēšanos" nedrīkst pārcensties, jo, uzvelkot ko labu un gaumīgu, tūliņ sekos pārmetumi, ka "nu jau tie skolotāji dzīvo tik lepni un bezrūpīgi".)

Protams, es šobrīd negrasos apvainot to patiesi inteliģento sabiedrības daļu, kas ar izpratni un objektīvi raugās uz dažādiem procesiem mūsu valstī, arī uz izglītības līmeņa celšanu un skolotāju labklājības uzlabošanu. Šis ir tikai reāls, kaut arī skumjš skatījums uz dzīvi, un tas, ko redzu, neļauj pārāk ilgi gozēties patiesa prieka un cilvēkmīlestības saulītē.

Droši vien šis emocionālais pārspriedums daudziem liksies banāls, tomēr ir reizes, kad ir ļoti, ļoti grūti klusēt. Es tikai katram no jums vēlētos atgādināt, ka tajā dziesmā ir arī vārdi - "tur, kur ir laime, var būt arī posts".

Novēlu jums visiem, dārgie kolēģi, skolēni un vecāki, nepiedzīvot šādus brīžus jaunajā mācību gadā! Mācīsimies (arī es to darīšu) tikt pāri rūgtajiem mirkļiem!