"Mani bērni te nestrādās..."

Pilnīgi iespējams, ka pēc gadiem desmit labs kokamatnieks vai datorspeciālists savas zināšanas varēs izmantot un nopelnīt, strādājot savā lauku saimniecībā. Ja vien viņiem būs, kā tagad mēdz teikt, materiālā un morālā motivācija.

"Lielākā daļa mūsu pagasta zemnieku esam pirmspensijas vecumā. Kas te strādās pēc desmit un vairāk gadiem? Grūti pateikt. Ļoti reti redz un dzird, ka lauku saimniecībās paliek strādāt zemnieku bērni. Bet, ja viņi nepaliks, tad arī šodienas darbam un ieguldījumiem maza jēga - tikai mūsu mūžam", tā paaudžu maiņu raksturoja kāda lauku saimniece. Tie lauku bērni, kuri izauguši, kūtī vai uz lauka vecākiem palīdzēdami, jau ir prom no laukiem. Uz neatgriešanos, jo neredz iespēju ne nopelnīt, ne likt lietā savas profesionālās zināšanas.

Pērn kādas zemnieksaimniecības īpašniece, kuras abi bērni studē, sacīja līdzīgi: viņas jaunie pēc studijām laukos neatgriezīsies. Bērni izvēlējušies citas specialitātes, kas no lauksaimniecības ir visai tālas. Vairums zemnieksaimniecību īpašnieku mūsu rajonā ir vecumā virs 50 gadiem, un viņu bērni jau pieauguši, bet reti kurā sētā redz strādājam 20 - 30 gadus vecos.

Jaunieši laukos nesaskata attīstības iespējas. To apliecina arī fakts, ka profesionālajās un augstākajās mācību iestādēs līdz minimumam sarucis pieprasījums pēc lauksaimniecības specialitātēm. Tādēļ skolas, kas vēl pirms dažiem gadiem skaitījās lauksaimniecības mācību iestādes, meklē un ievieš citas specialitātes, kas jauniešus saista vairāk nekā augkopība, lopkopība vai veterinārija. Pilnīgi iespējams, ka pēc gadiem desmit labs kokamatnieks vai datorspeciālists savas zināšanas varēs izmantot un nopelnīt, strādājot savā lauku saimniecībā. Ja vien viņiem būs, kā tagad mēdz teikt, materiālā un morālā motivācija.

Patlaban lauku sabiedrība noslāņojas. Tas ir smags un diezgan nežēlīgs laiks, kas izstumj no tirgus vājākos, neuzņēmīgākos, trūcīgākos, arī tos, kuri nevēlas vai neuzskata par vajadzīgu kaut ko mainīt. Lielā mērā ar likumu normām noslāņošanos veicinājusi valsts. Arvien stingrāku prasību, dažādu atvieglojumu samazinājuma dēļ zemnieksaimniecību skaits ik gadu sarūk. Mūsu rajonā patlaban aktīva ir 1021 zemnieksaimniecība (zemniecības sākumgados to skaits pārsniedza 2000), bet no tām valsts subsīdijas šogad saņem tikai 482. Daļa lauku saimnieku dzīvo no rokas mutē - cik nopelna, gandrīz tikpat atdod zemei. Šīs saimniecības nav ne tik lielas, nedz ekonomiski spēcīgas, lai pretendētu uz valsts atbalstu, aizdevumu bankā vai gaidāmo Eiropas naudu. Jaunu cilvēku uztverē - bezperspektīvas.

Ārzemēs tās sauc par hobija saimniecībām, un īpašnieki pamatienākumus pelna kādā citā darbā, parasti - pilsētā. Pie mums pilsētā vairumu šādu saimnieku negaida. Kāda nākotne būs vājām lauku saimniecībām? Varbūt tās zemi pārdos nedaudzām spēcīgām? Vai varbūt lauksaimniecības zemi apstādīs ar mežu, ko finansiāli solās veicināt pat Eiropas Savienība? Vai atradīs netradicionālas nodarbes, kuras spēs ieinteresēt arī jaunāko paaudzi?

Tomēr laukos nav tikai bezcerīgais vien. Gandrīz katrā pagastā ir viens vai daži zemnieki, kuri ik gadu pērk zemi, iegādājas arvien jaunāku un jaudīgāku tehniku, izmanto kredītus un valsts subsīdijas, lai attīstītu ražošanu. Viņu īpašuma kopplatība mērāma jau simtos hektāru. Tajos visus darbus viens saimnieks vairs nespēj padarīt, un jau tagad tiek algoti grāmatveži, mehanizatori, lopkopēji. Tieši šādos augošos uzņēmumos ar laiku vajadzēs jaunus ļaudis ar mūsdienīgām zināšanām - menedžerus, datorspeciālistus, modernas lauksaimniecības tehnikas pazinējus. Varbūt ar laiku šie uzņēmēji būs finansiāli tik spēcīgi un tālredzīgi, ka jauniešus sūtīs mācīties un apmaksās studijas laukiem vajadzīgās specialitātēs. Ļoti gribētos ticēt, ka tā būs.