"Es domāju, ka tev tas jāzina..."

Esmu novērojusi - tiklīdz stingri noformulēju savu nostāju pret kādu dzīves parādību, tūlīt pat atgadās kaut kas tāds, kas liek šo nostādni apšaubīt un domāt - vai princips drīkst dominēt pār cilvēciskām attiecībām?

Kādā sarunā ar draudzeni biju izteikusi pārliecību, ka ģimenes lokā viens no otra nevar glabāt noslēpumus vai ko noklusēt. Ka ģimene - tas ir pats intīmākais, pats drošākais savējo loks, un neuzticēšanās savējiem, pirmkārt, sāpina viņus, otrkārt, arī pašam sev liedz iespēju saņemt atbalstu. Vai nav ļoti pareizi vārdi, vai nav ļoti pareizs princips?

Nesen draudzene rāda man kādu vēstuli un vaicā - vai arī tagad es domāju, ka viss ir jāizstāsta? Izrādās - tā ir vēstule no viņas mātes, pie kuras vasaras brīvlaikā dzīvojis draudzenes pusaudzis dēls. Palaidņodamies mēdzis uzsmēķēt, un netālu dzīvojošā draudzenes māsa, viņu pieķērusi, draudzeni par to brīdināja. Puišelis pamatīgi nostrostēts, bet vecmāmuļai abi nolēmuši neko neteikt - lai nesatrauktu. Māsa domājusi citādi...

Tagad vēstulē - milzīgs rūgtums un milzīgas sirdssāpes par to, ka draudzene savai mātei slēpusi dēla palaidnību, ka draudzene pati ir nekam nederīga māte, ka tagad viņai jārīkojas tā un tā, un tā... Cauri visam jūtams vecās sievietes aizvainojums par to, ka meita viņai nav uzticējusies.

Es pieļauju, ka taisnība ir abām māsām - gan patiesības slēpējai, gan atklājējai, jo abas rīkojušās ar labiem nodomiem. Pirmajā gadījumā - cenšoties pasargāt mammu no liekiem uztraukumiem ("pati tajā vecumā zināju, kas ir cigarete, bet mamma par to neko nenojauta..."), jā, un arī pašai sevi no nepatīkamām sarunām. Otrajā - cienot māti un respektējot viņas tiesības zināt, ar kādām grūtībām saskaras meita, audzinot savu dēlu. Kaut arī gadījumu ar pīpēšanu vecmāmuļa pārlieku ņems pie sirds.

Vai katrs no mums kādreiz nonāk situācijā, kad gribas noslēpt patiesību no sev tuviem cilvēkiem. Parasti tiek noklusētas nepatikšanas - ar cerību, ka tās drīz pāries un ka nav ko traucēt savus mīļos ar tām pāris asarām, kas nobirušas. Un tāpat vai katrs no mums ir bijis sarūgtināts, ka tikai pēc ilgāka laika uzzina par pārdzīvojumiem, kas piemeklējuši draugu vai tuvinieku. Es taču tev būtu palīdzējis! - tāda ir reakcija. Un - vai es tev vēl esmu vajadzīgs, ja jau tu man neuzticies?

Tagad vairs negribu kategoriski noformulēt, vai simtprocentīga uzticēšanās starp tuvajiem ir nepieciešama, vai nē. Mīlestība mudina palīdzēt. Bet tā mudina arī pasaudzēt.