Esam tie paši

Kādā vēl saulainā šīrudens dienā Rīgā nolēmām satikties bariņš kursabiedru. Ar daudziem nebijām redzējušies 25 gadus, kopš beidzām Universitāti.

Braucot domāju: kā būs, kad atkal ieraudzīšu cilvēkus, ar kuriem savulaik kopā vadītas dienas un naktis - auditorijās, kopmītnēs, Rīgas ielās un kur tik vēl ne. Cilvēkus, kuri tolaik šķita vissvarīgākie un vistuvākie.

Šajā ziņā man ir žēl savu bērnu, studentu, kuriem, dzīvojot īrētos dzīvokļos un pēc lekcijām skrienot uz darbu, to nav lemts izbaudīt. Mēs varējām atļauties būt bezrūpīgāki un kopā ar studiju biedriem pavadīt brīvos vakarus, pat nedēļas un mēnešus. Šodienas studentam grūti saprast mūsu jūsmīgos stāstus, piemēram, par kursa karoga šūšanu savām rokām pirms tradicionālajām Universitātes veselības dienām. Par trakiem braucieniem pa upēm, pa kalniem un dzīvi studentu celtnieku vienībās.

To visu un vēl daudz ko citu apcerējām, veroties līdzpaņemtās vecās fotogrāfijās. Bet tām blakus arī jaunas - no tagadējās dzīves. Skaties un netici savām acīm - tā smejošā meitene neesot vis mūsu kursa biedrene Ināra, bet viņas jau pieaugusī meita! Divas no mūsējo bariņa izaudzinājušas jau katra četrus bērnus.

Mana studiju gadu draudzene (starp citu, arī četru bērnu māte) uz tikšanos ierodas tieši no lekcijām - studē informātiku(!), ko jau tagad lauku skolā māca bērniem. Un tūlīt pat stāsta par neseno braucienu uz Kanāriju salām - esot skolā saveidojusi kādu tur sadarbības projektu...

Klausies un brīnies! Viena ir skolas direktore, otra - studentiem māca lietuviešu valodu, trešā - angļu valodu, ceturtā - strādā vīra firmā, piektā - pie Operas Rīgā pārdod pašas audzētās puķes... Visas savulaik mācījāmies filoloģiju. Tomēr katrai dzīve iegrozījusies savādāk. Bet vai arī pašas esam kļuvušas citas?

Runājamies, un man smiekli nāk, atceroties, cik ļoti biju saspringusi, domājot, ko uz šo tikšanos uzģērbšu, kā izskatīšos. Bet acīmredzot - ne es viena. Ejam pa Rīgu un apceļam Elgu, kas tā kā drusku pieklibo ar kurpēm, kam pie pazoles vēl cena rēgojas. Saprotu, ka labi justos arī ar noplīsušām džinsām kājās, kaut sēžam lepnā kafejnīcā un eksotiska melnādaina oficiante mums nes klāt superdārgus kokteiļus. Nav nozīmes ne amatiem, ne apģērbiem, ne cenām, jo kopā esam mēs - tie paši.

Kad no rīta brokastojam, mana tagad informātikas un datoru gudrību apsēstā draudzene pēkšņi virtuvē ienāk ar dzejoļiem rokās - "man te uzrakstījās". Klausāmies viņā, un liekas: esam atkal studentu kopmītnēs, un tā ir tā pati trakā Guna, kas mūs nekad nebeidza pārsteigt. Laiks ir apstājies, un nekas nav mainījies.