Atbildes uz rūgto "kāpēc?" jeb Vēlreiz par lūgšanām

Dažādu apstākļu dēļ man nav iespējas iepazīties ar visiem "Saldus Zemes" numuriem, tāpēc jo īpaši iepriecina katrs interesants raksts, ko izdodas izlasīt. Par tādu gribētu nosaukt arī A. Maniņas 10. augustā publicēto "Kad tu vairs nevari neko mainīt, ir kāds..." sarunu ar mācītāju Uldi Gailīti un citus tammlīdzīgus.

Vēlētos izteikt savas domas un pieredzi par šo nozīmīgo, man tik tuvo tēmu.

Piederu pie tiem laimīgajiem cilvēkiem, kam ticība un Dievlūgšana mācīta jau no bērnības, bet, jāsaka, ka nekad nav par vēlu meklēt arvien ciešākus kontaktus un sazināšanos ar Dievu. Lūgšana, manuprāt, ir tieši tas - kontakts, saruna. Es domāju, svarīgi apzināties, ka tā nav vienpusīga runāšana uz Dievu. Cilvēkam ir iespēja ne tikai savas vajadzības, problēmas un izjūtas izstāstīt Dievam, bet arī saņemt atbildi - ļoti dažādā veidā. Tikai jāsadzird, jāsaskata. Dievs lūdzējam pienāk ļoti tuvu, pareizāk sakot, ar lūgšanas starpniecību mēs tuvojamies Viņam.

Esmu piedzīvojusi, kā nelaime paiet secen, kā pašķiras ikdienas gaitas, padoms ataust neizpratnē, kā tiek izkliedētas skumjas un vientulības sajūta utt. Tomēr, jāsaka, un daudzi man piekritīs, ka ne visas lūgšanas tiek atbildētas, vismaz ne tā, kā gribētos vai esam iedomājušies.

Samulsuma un vilšanās pilns ir mūsu - KĀPĒC?

Uz šo jautājumu arī es esmu meklējusi atbildi gan Svētajos Rakstos, gan dzīves piedzīvojumos. Atbildes ir. Domāju, ka vērts par to padomāt, jo nav nekā sarūgtinošāka par apziņu, ka neesmu uzklausīts.

Varbūt nepieminēšu vairs egoistiskās, savtīgās lūgšanas. Izslēgsim arī bezrūpīgās, nenopietnās, vieglprātīgās, kā arī pret citiem ļaunprātīgās.

Bībelē sacīts, ka Dieva roka nav kļuvusi īsāka vai nespējīgāka palīdzēt, bet cilvēku grēki un pārkāpumi viņus attālina no Dieva. Tā kontaktēšanās tiek apgrūtināta. Jālūdz, atsaucoties uz Jēzus Kristus Golgātas upuri, Viņa vārdā, kā arī godīgi atzīstot savus grēkus un atsakoties no tiem.

Salamana pamācībās (28 : 9) ir vēl kāds ievērojams kritērijs: "Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība". Ļoti spēcīgi vārdi! Pret cilvēka vienaldzību un negribēšanu zināt Dieva attieksme nepārprotami negatīva. Mums visiem tagad pieejami "bauslības vārdi" - Svētie Raksti, Bībele. Cik nopietni interesējamies? Kā gan mēs varētu cerēt, ka Dievs izpildīs mūsu vēlmes, ja ignorējam un nepieņemam to, ko grib Viņš. Ir jāmācās uzticēties, ka Dieva griba (bauslība) neliedz mums neko labu, vienīgi tiecas pasargāt.

Tā veidojas uzticēšanās. Sazināšanās ar visvareno Dievu - tas ir kaut kas īpašs.

Un tomēr - neleposimies! Dievs arī lepnajiem turēsies pretim. Pazemīgie un tie, kas gatavi nolikt savu iedomību, visdrīzāk saņems atbildes uz savām lūgšanām.

Arī pacietība nepieciešama. Mēdz teikt, ka Dievs atbild trejādi. Dažreiz jā!, dažreiz nē!, bet citreiz - pagaidi! Pacietība mums nāk tikai par labu, bet Dievs neko nenokavē.

Vēl par Gailīša kunga jau pieminēto Parauglūgšanu, kurā ir šāds teikums: "Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem." Dievam nav vienaldzīgas mūsu attiecības ar līdzcilvēkiem. Rūgtums, aizvainojums, dusmas var būt par kavēkli draudzībai ar Dievu.

Ne jau lietas vai apstākļus, apsardzību un svētību vien cerēsim saņemt no Dieva. Mēģināsim sadraudzēties ar Viņu. Bībelē ir tik daudz apliecinājumu, ka Dievs nāk cilvēkiem pretī, aicina, gaida. Patiesībā arī mūsu sirds visdziļākās ilgas tiecas uz Viņa pusi.

Ticēsim, un katra patiesa lūgšana arī būs solis šajā virzienā!