Cerību laiks

Raibs lapu klājums ņirb zem gājēju kājām, gaisā sasaucas dzērvju kāsis, un rudenīgs vējš iepūš dzestrumu sejā. Tāds ir rudens - skaistums mijas ar bargumu. Tas ir arī gadalaiks, kas vispilnīgāk atgādina mūsu neprognozējamo dzīvi.

Latvijā līdz ar rudens iestāšanos ievēlēta jaunā Saeima un cilvēkiem sācies cerību laiks - ka nāks jauna valdība, kas ienesīs svaigas vēsmas valsts un katra cilvēka dzīvē.

Zinātnieki lēš, ja turpināsies tālāka sabiedrības noslāņošanās, Latvija attīstīsies pēc Latīņamerikas principa, kur nelielam skaitam izredzēto ir miljoni, bet lielākā tautas daļa slīgst nabadzībā. Var teikt, ka šī nelaime ir jau piemeklējusi mūsu sabiedrību, kur praktiski nav vidusslāņa, bet ir bagātie, kuri savu kapitālu vairo ne pa dienām, bet stundām, un nabagie, kuri katru santīmu kā laimes vērdiņu pirms izdošanas desmit reižu trin plaukstā.

Pārdevējiem par ikdienu jau kļuvusi parādība, ka vienkāršie cilvēki mēneša beigās nevar pat iegādāties dienišķo maizes kukuli, nemaz nerunājot par citiem produktiem.

Pazīstu kādu sievieti, kurai dzīvē ir sanācis tā, ka viena audzina divus bērnus. Viņas ģimenes ēdienkartē pārsvarā ir kartupeļi, ko pati izaudzējusi mazdārziņā. Bet lieli svētki bērniem ir tad, ja tiek nopirkts kāds našķis. Šie bērni ir pateicīgi arī par konfekšu tūtu, tad viņu acīs ielīst mirdzums un pateicības smaids, it kā būtu saņēmuši pašu dārgāko mantu uz pasaules. Mazie reiz savā nodabā sprieda - kad viņi nopelnīs, tad nopirks šokolādi un mammai jaunu kleitu. Sieviete atzīst, ka, lai arī cik čakla būtu, nevar pietiekami nopelnīt, lai samaksātu īri, par komunālajiem pakalpojumiem un nopirktu mācību grāmatas bērniem, apģērbtu viņus, sevi un vēl paēstu. Tāpēc ekonomēts tiek un nekad nav, cik gribētos, ēdiena, izklaides un, ja kāds saslimst, tad arī - zāļu. Viņas sapnis - par savu darbu saņemt atalgojumu, ar kuru ģimene iztiktu un varētu nedaudz iekrāt nebaltai dienai. Nevis dienudienā skatīties uz savu nabadzību un gaidīt, ka kaut kas mainīsies varbūt pēc 10 vai 20 gadiem, jo dzīve paiet.

Cik daudz ir tādu, kam mēneša beigās ciešāk jāsavelk jostas, jo, lai kā arī rēķināts, maciņš ir tukšs. Arī viņi ar cerību, ka turpmāk klāsies labāk, gāja un atdeva savu balsi par jauno Saeimu. Kāds ārzemju latvietis man reiz teica: "Lielākai daļai cilvēku nevajag daudz, viņus neinteresē lielā politika, bet galvenais - ka viņiem ir darbs, alga, ar kuru var uzturēt ģimeni, un veselība."