Mīkla ar daudziem jautājumiem

Tas jau bija nojaušams. Pārāk mokoša kļuvusi visaptverošā korupcija, noziedzība, kontrabanda, nespēja novērst noziegumus un atklāt noziedzniekus, krīze medicīnā, pazemojošā un aizvainojošā jaunbagātnieku dižošanās, valsts varas pārstāvju augstprātība. Tas viss sabiedrībā radīja tādu spriedzi, kurai kaut kādā veidā bija jāizlādējas. Un tas notika, 8. Saeimas vēlēšanās izbalsojot vienu no pamatpartijām - Latvijas ceļu. Protams, ne jau tikai šīs partijas vaina, ka valstī tāda nekārtība, taču Latvijas ceļš ir viena no visilgāk pie varas bijušajām partijām (visās Saeimās kopš neatkarības atgūšanas) un tāpēc vislielākos "dusmu augļus" nācās plūkt tai. Ka tāda tautas attieksme partijas elitei ir šoks, vēlreiz liecina vien par to, cik tālu viņi stāv no realitātes patiesās izpratnes. Pēc 7. Saeimas vēlēšanām gan tika skandināts - viens no galvenajiem uzdevumiem būšot lielās plaisas likvidēšana starp valsts varu un sabiedrību. Sabiedrības viedoklis diemžēl pārāk klaji tika ignorēts.

Daudz patiesāks pārsteigums - ka tik lielu balsu skaitu saņēma partija, kuras ministru pārziņā lielākā daļa to valsts sektoru, par kuru praktiskajiem rezultātiem sabiedrībā vislielākā neapmierinātība. Te trūkst loģiska izskaidrojuma. Vai tiešām taisnība, ka mūsu sabiedrībā vēl tik lielu daļu var ietekmēt ar skaistiem, daudzsološiem reklāmrakstiem? Ar banālo "klausieties uz maniem vārdiem, neskatieties uz maniem darbiem"? Acīmredzot - var. Un tas liecina, ka vēl visai tāls ceļš ejams, lai katrs pilsonis, vismaz vairums, varētu būt patiešām kā pilsonis atbildīgs par notiekošo savā valstī.

Pilsoņu atbildības problēma rada ļoti nopietnas pārdomas par vēl kādu rezultātu šajās vēlēšanās. Proti, otro lielāko deputātu skaitu parlamentā ieguva politiskā apvienība, pret kuru visas pārējās ievēlētās partijas izturas ļoti atturīgi, varētu pat teikt - nicīgi. Arī daļā sabiedrības tāda pati attieksme. Cik tā pamatota - cits jautājums. Taču fakts, kā saka, ir fakts. Laikam gan pārāk vienkāršots un naivs būtu tā izskaidrojums ar vēlētāju etnisko piederību, ar nostalģiju pēc "lielās nedalāmās". Protams, ne mazums par šo apvienību balsoja tieši šo iemeslu dēļ. Tomēr... Jā, tomēr, iedomājoties tikai šādu kontingentu šīs apvienības atbalstītājos, ir nepiedodama nevērība pret procesiem valstī.

Lielas cerības pašlaik saistās ar jaunajiem spēkiem Saeimā. Diemžēl mums jau ir rūgta pieredze, cik patiess ir aforisms, ka "cerība ir valgs, kurā daudzi pakārušies". Atmodas laika emociju eiforijā cerējām: tikko būs neatkarība, būs leiputrija! Tagad skumji pasmaidām - cik naivi bijām...

Tikpat naivi būtu tagad cerēt: tikko jauno spēku deputāti apsēdīsies Saeimas krēslos un jaunieceltie ministri paņems rokās portfeļus, uzreiz izzudīs korupcija, samazināsies noziedzība, uzlabosies veselības aprūpe, uzlabosies ekonomiskā situācija, samazināsies bezdarbs utt. Kaut arī jaunie valsts varas pārstāvji patiešām no sirds pildītu apgalvojumu "gods kalpot Latvijai!" un solījumu "vīrs un vārds!", reāli jūtams uzlabojums nebūs acumirklīgs. Mūsu valsts likumi ir tik divdomīgi, to izpildes mehānisms tik samudžināts, birokrātija tik visuresoša, ka tās spēkos ir bremzēt jebkuru jaunievedumu. Politoloģe Ilze Ostrovska pat pauž pesimistisku atziņu, ka grūti atsaukt atmiņā kādu valdību visā pasaulē, kurai būtu izdevies demokrātiskā veidā pārvarēt birokrātijas pretestību.

Šajā sakarībā tālredzīga šķiet premjerministra amata pretendenta Einara Repšes vēlme pēc atklātības valsts izpildvaras sēdēs. Viņš acīmredzot cer uz sabiedrības atbalstu un izpratni - kas kurš īsti ir un kā interesēs kalpo. Taču, kopumā ņemot, lielas daļas sabiedrības (vēlētāju) simpātijas pieder spēkiem, kas, iespējams, paliks opozīcijā... Tātad tā sauktajiem jaunajiem spēkiem likumdošanā un to izpildē galvenokārt tomēr būs jāpaļaujas tikai uz pašu spējām, gudrību. Vai pietiks ar to cīņā pret tik spēcīgu opozīciju? Varbūt nav prāta darbs PCTVL un Tautas partiju atstāt opozīcijā?

Kā un kāda veidosies situācija valstī? Tā šobrīd ir mīkla ar daudziem jo daudziem jautājumiem. Un atbilžu meklējumi patiešām varbūt atkarīgi no mums katra. Jo jaunie spēki taču aicina uz atklātību. Un atklātība ir daļa no līdzatbildības.