Tika izglābti vairāk nekā 350 cilvēki

Pagājis 61 gads, kopš nacistu okupācijas laikā Latvijā masveidā tika iznīcināti ebreji.

Padomju okupācijas gados par holokaustu klusēja, tāpat nerunāja par tiem, kas, riskējot ar dzīvību, glāba no nāves iznīcībai nolemtos. Taču ne vienmēr smaidīja veiksme. Latvieši un ebreji tika nogalināti Rīgā, Liepājā, Aizputē... Tomēr izdevās izglābt vairāk nekā 350 cilvēku. It kā tas nav daudz, - tomēr... Ne visiem bija drosme glābt nāvei nolemtos.

Par Latvijas iedzīvotājiem, kuri piedalījās ebreju glābšanā, stāsta Rodrigo Rikarda dokumentālā triloģija ("Žanis un citi", "Mīli savu tuvāko", "Līdzcietība").

Visgrūtāk izglābt cilvēkus bija Rīgā. Tas prasīja daudz drosmes gan no ebrejiem, gan no viņu glābējiem, taču bija cilvēki, kas izdzīvoja līdz pat okupācijas laika beigām. Četru gadu garumā ebrejus glāba rīdzinieks Žanis Lipke. Šo svētīgo, bet bīstamo pienākumu uzņēmās ne vien latvieši, bet arī krievu imigranti, baltvācu profesors Šīmanis, kas bija Latvijas patriots. Tā tika izglābta pazīstamā kultūras darbiniece Valentīna Freimane.

1942. gadā pienāca pavēle nošaut tās sievietes un bērnus, kas vēl nebija iznīcināti. Kādu sešgadīgu meitenīti ogļu maisā izveda no geto. Viņas māte ar sieviešu grupu nokļuva spaidu darbos Vācijā, un tur viņai laimējās palikt dzīvai. Pēc kara māte un meita satikās. Cita meitene nonāca bērnu namā. Viss personāls, arī direktors, zināja, ka starp bērniem ir ebrejiete ar viltotiem dokumentiem, bet klusēja, lai gan labi apzinājās, kas notiktu, ja atklātos patiesība. Tagad bijusī bērnu nama iemītniece ir ārste Izraēlā.

Bija cilvēki, kuri nāvei nolemtos glāba savas reliģiskās pārliecības dēļ, daudziem latviešiem Rīgā tikai Dievs palīdzēja izturēt grūtības, kas saistījās ar cilvēku slēpšanu. Lielākoties izmitināmos cilvēkus slēpa vairākas ģimenes vienlaicīgi, jo trūka arī pārtikas. Nereti par slēpjamajiem uzzināja kaimiņi, taču nodevības bija ļoti reti. Parasti iekrita gestapo vai žandarmērijas pārbaužu laikā.

Bija arī unikāli gadījumi. Kādā lauku sētā Limbažu rajonā, kur saimnieki bija baptisti, slēpās ebreju jauneklis. Viņu izglāba novākto gurķu kaudze netālu no šķūņa. Kad vācieši devās pārbaudīt šķūni, kur slēpās jaunais cilvēks, saimnieks, norādot uz gurķiem, aicināja vāciešus cienāties ar dārza veltēm. Šķūnis tika aizmirsts. Saimnieka attapība palīdzēja izglābt dzīvības.

Krāslavā Barkānu ģimeni izglāba kāds cilvēks, kas brīdināja par gaidāmo tvarstīšanu. Pēc tam Barkāniem palīdzību sniedza kāds kalējs, prāvests, policists(!). Nonākot Baltkrievijas teritorijā, - ksendzs un ticīgo ģimene, pie kuras viņi slēpās. Tā ģimene izdzīvoja līdz 1944. gadam.

Pilnīgi visu patiesību par tiem gadiem vairs neuzzināsim, daudzi nesavtīgie un drosmīgie cilvēki nav zināmi.

Baismi, ka mūsdienu Eiropā pēdējā desmitgadē tūkstošiem iedzīvotāju iet bojā tautības vai reliģiskās pārliecības dēļ. Tādēļ jādara viss, lai noziegumi pret cilvēci neatkārtotos.