Kā citādā pasaulē citādi dzīvot mums?

Pēc sasprindzinājumā pavadītām divarpus diennaktīm civilizētā pasaule atelpo, jo pārcirsts viens - diemžēl kārtējais - teroristu savilktais mezgls, kas apdraudēja simtiem cilvēku veselību un dzīvību. Droši vien vēl mēnešiem ilgi minēs un spriedīs, cik pamatoti ir daudzie upuri, kā vispār bija iespējama desmitiem līdz acīm bruņotu čečenu kaujinieku kustība Maskavas centrā un kā Krievijai tagad būtu jārīkojas attiecībā uz Čečeniju. Savus vērtējumus sniegs politiķi, politologi, mediķi, deputāti, militārie stratēģi...

To, ka pasaule kļuva citāda pirms 13 mēnešiem, kad sagrāva Dvīņu torņus Ņujorkā, apjautām vairāk teorētiski. To, kāda ir šī citādā pasaule, nu, Maskavas ķīlnieku krīzes laikā, izjutām daudz tiešāk, personiskāk - gan vēsturisko saišu, gan arī nelielā ģeogrāfiskā attāluma - tūkstotis kilometru - dēļ. Šķiet, neviens vairs nav jāpārliecina, ka pasaulē nav no terorisma drošas paslēptuves, vai tas būtu likumsargiem pārpildīts lielpilsētas centrs, vai diskozāle eksotiskā salā, vai ņudzošs lielveikals priekšpilsētā. Ka es, tu, mūsu ģimene, draugi, paziņas var tikt apdraudēti pa ceļam uz darbu, iepērkoties, pusdienojot vai, kā Maskavā, skatoties izrādi. Ka mūsu dēli, brāļi, tēvi, armijā iesaukti, jebkurā brīdī var stāties pretī ieročiem, ka nav nekādas nozīmes, vai pasaulē kāds "oficiāli" karo. Terorismā karastāvoklis ir nepārtraukti.

Kā šajā citādajā pasaulē dzīvot? Paliekot tādiem pašiem, kā līdz šim? Katrreiz šausmināties par to, kas notiek, nosodīt, līdzi just, un tad nopūsties - paldies Dievam, šoreiz tas nav noticis ar mani...? Cik kvalitatīva un pilnvērtīga būs šāda dzīve?

No asinskāriem maniakiem nav pasargāts neviens. Tomēr pēdējo gadu pieredze liecina, ka aizvien biežāk pie terora kā pēc galējā līdzekļa, lai pievērstu sev uzmanību, ķeras stūrī iedzītie: palestīnieši, ziemeļīri, čečeni, kuru prasības pēc neatkarības, savas valsts jau pašā sākumā nav sadzirdētas un kuru teroristu neslava tālu pārskanējusi nepieciešamību pēc diskusijas, pēc iemeslu analīzes. Pasaule polarizējas aizvien vairāk, un dižvalstis aizvien retāk ieklausās mazo tautu centienos, jo to, ko neizdarīs diplomātija, pabeigs ieroči. Terorisms ir izmisumā iedzīto uzruna pāridarītājiem. Briesmīga, neattaisnojama uzruna, jo valodas vietā - nevainīgu cilvēku dzīvības.

Kas lielvarai terora akts? Vai cilvēku upuri lielajā politikā nekalpo pat par vēl vienu ieganstu turpināt iekarošanu, apspiešanu, jo - apkaro, apspiež taču teroristus? Un vai cilvēkiem te - no abām pusēm - netiek iedalīta vien upurjēra loma?

Lielvaras nicīgi izsakās par globālisma pretiniekiem, par miera aizstāvju kustību, tajā tiek uzsvērts radikālais, pārspīlētais. Kā nu ne, jo ideja - katram dzīvot savās robežās, cienīt citam citu - apdraud iedzīvošanos, izmantošanu, tieksmi pārdalīt pasauli. Prasība pēc miera ir valoda, kas var pārveidot citādo pasauli, kura varbūt ir izdevīga naudai, bet bīstama dzīvībai. Teroristu dialogs ar lielvarām, kaisot vējā cilvēku dzīvības, galu galā piespiedīs mūs visus daudz dziļāk un skaļāk vērtēt ārpolitiskos procesus.