Nežēlība

Cilvēk, Tev dievs ir devis pasaulē augstāko domāšanas saprātu, bet kāpēc tu tik nežēlīgi izturies pret neaizsargāto dzīvo radību - kaķīti un sunīti?

Kad šie dzīvnieki ir mazi, interesanti un spēlējas ar taviem bērniem un reizēm arī ar tevi, tu viņiem neliedz pajumti, arī pabaro. Kad dzīvnieciņš ir paaudzies un jau sagādā zināmas neērtības, tu viņu izmet uz ielas vai aizved nezināmā virzienā... lai pamestu.

Kad šis dzīvnieks meklē barību, cilvēka mīlestību, siltumu, reizēm viņš arī atrod kādu, kas pabaro, noglāsta. Bet - ak vai! - tagad arī šis cilvēks krīt pārmetumu nežēlastībā un lamu vārdu nosodījumā: "Kāpēc tu viņus baro?"

Cilvēk, tu daudz no sava ēdiena izmet konteineros, tos aizved uz izgāztuvi, un tur no šī ēdiena pārtiek žurkas, kuras vairojas miljoniem. Kad visi kaķīši Saldus pilsētā būs nežēlastībā nosisti, noindēti, nošauti, nosaluši ziemas aukstumā vai mašīnu sabraukti, tad uz greznajām fazendām, daudzstāvu namiem atnāks žurku miljoni, neliks tev mieru, un būs vien jābaro atkal.

Kaķītis un sunītis reizēm ir gudrāks par tevi, nežēlīgais cilvēk. Dzīvnieki jau no liela attāluma jūt, kāds cilvēks viņam tuvojas.

Padomā vēlreiz par savu nežēlīgo un cietsirdīgo dabu attieksmē pret dzīvniekiem! Varbūt tu domā, ka tavā dzīvē nekad nevar ienākt bads, aukstums un nežēlība?

Noklausītas sarunas par dzīvniekiem

"Kāpēc tu met kaķīšiem ar akmeņiem?" - "Tie ir bomžu kaķi."

"Dod šurp indi, es vairs nevaru izturēt tos kaķus!"

"Nu ko tu viņus baro, lai mirst nost!"

"Es situ tavu kaķi, kamēr nositu, jo viņš manā sētā dzenāja cāļus."

Saldeniece, savu uzvārdu lūdz neminēt