Taisnie cilvēki skaidri zina galamērķi

Uzminiet nu - kas kopējs daudzām vietām Saldū? Brīvības un Avotu ielas krustojums, Kalpaka laukuma stūris, zāliens pie ģimnāzijas ēdnīcas, skvērs aiz Bērnu un jaunatnes centra, pļaviņa starp slimnīcu un poliklīniku...

Atbilde ir viena - šeit un citviet savu ikdienas maršrutu iet taisnie cilvēki. Par to liecina taciņas, kādu te iepriekš nav bijis. Vispirms radās pāris nedrošu pēdu zālē, tad jau kļuva redzamas gandrīz taisnas līnijas virziens, visbeidzot - gājēju celiņš, kurā ne miņas no zāles, kas vēl pirms pāris mēnešiem šajā vietā augusi.

Esmu pie sevis prātojusi - kas gan liek cilvēkam izvēlēties skarbo taisna ceļa gājēja likteni? Vai tiešām noteicošie varētu būt pāris desmiti soļu, kuru vārdā tiek ignorētas ainavu veidotāju ieceres? Vai ietaupīta pusminūte? Diez vai tādēļ šajās mitrajās dienās gājēji slidinātos pa dubļu taku.

Atbilde atklājas tikai uzmanīgam vērotājam. Mērķis! Neapslāpējama mērķa apziņa liek meklēt taisno ceļu un iemīt jaunu taku. Uz veikalu, uz auto stāvvietu, uz ielu, uz soliņiem... Laikam ritot, gājēju prioritātes mainās, intereses paplašinās, tāpēc rodas jauni mērķi, un līdzās pirmajai taciņai tiek iemīta otra, trešā. Tās tikai sākas šķietami viena vietā, toties - katra ved uz savu galapunktu. Katrai taciņai - savu mērķi! Lielu mērķi, lai ceļš uz to ar laiku kļūst par divjoslu celiņu!

Stop, ja gribat iebilst: "Tie jau jaunieši, bērni, kas visur..." Nekā nebija - gājēji ir kā jaunie, tā arī sirmie. Uz takas esmu redzējusi arī vectēvu ar mazdēlu. Un var vienīgi priecāties - ka ir ģimenes, kurās mērķtiecību un mērķa apziņu nodod no paaudzes paaudzē.