Baidās atgriezties Latvijā

Viendien Saldū uz ielas sastapu sen neredzētu paziņu. Ilgāku laiku nebijām tikušās tādēļ, ka viņa bijusi Īrijā. Tur strādājusi un pelnījusi sev un savam dēlam iztiku.

Priecīgi paziņai vaicāju - kā veicās? ko redzēji? vai bija interesanti un cik nopelnīji? Mani jautājumi atdūrās pret viņas nedaudz sarkastisko smaidiņu.

"Strādāju pie saimnieka, kas audzē šampinjonus. Maksāja mums mazāk nekā citviet, kaut arī bieži cēlāmies agri no rīta un gulēt tikām tikai pirms pusnakts. Kad saimnieks piedāvāja strādāt arī sestdienās un svētdienās, viņš teica: "Priecājieties, jo būs iespēja piepelnīties. Jums taču tas interesē." Sanāca tā, ka bija jāstrādā katru sestdienu un svētdienu. Vienā reizē sabuntojāmies un paziņojām, ka beidzot gribam divas brīvdienas, un aizbraucām apskatīt Īriju.

Strādājot arī brīvdienās, nopelnījām tikai tikpat, cik pie labākiem saimniekiem oficiālajās darbdienās. Es nebaidos no fiziska darba, bet nav viegli pa divām sievietēm vairāk nekā desmit stundas dienā nest četrdesmit kilogramus smagus maisus ar kūdru. Bija pazemojoši arī tas, ka lielākās sēnes vispirms nolasīja īru strādnieces, bet mazās, ko viņas atstāja, bija jālasa mums, taču maksāja visām vienādi - par salasīto daudzumu.

Tagad varu pasmaidīt par mūsu konfliktu ar saimnieku. Trīs dienas mums nebija ūdens, lai nomazgātos. Kad par to teicām, viņš smējās un atbildēja, ka to par problēmu nevarot saukt," tā par savām gaitām Īrijā stāsta paziņa.

Kad vaicāju, kāpēc ļāva sevi tā pazemot, viņa atbildēja, ka nauda jāpelna ir, un visiem tik slikti vis neklājoties. Un pēc laiciņa viņa braukšot atkal. Nesapratu - kāpēc tā?

Tad sekoja pats šokējošākais šajā stāstā: "Zini, daudzi latvieši no Īrijas vairs nekad neatgriezīsies Latvijā. Viņi baidās braukt uz mājām, jo šeit jūtas vēl vairāk pazemoti. Strādājot grūti un daudz, Latvijā nevar uzturēt ģimeni, samaksāt visus komunālos maksājumus. Te ik uz soļa ir jāmaksā, jāmaksā un jāmaksā.

Arī es tagad strādāju divās darba vietās un esmu parādā par siltumu. Bija jāizvēlas - nopirkt dēlam lietotu datoru, kas ir nepieciešams mācībām, vai samaksāt par siltumu. Man bija svarīgāka dēla izglītība un tas, lai viņš vakaros bezmērķīgi neklīstu pa ielām.

Vai tu zini, ka īri saņem tik lielu bērnu pabalstu, ka ar to pietiek bērnam, var nopirkt pārtiku četru cilvēku ģimenei, samaksāt ikmēneša kredīta maksājumus par mājas iegādi un paliek vēl arī apģērbam? Ko Latvijā var atļauties par bērna pabalstu?

Jā, es atkal braukšu turp strādāt. Zinu, ka tā nav normāla dzīve, bet Īrijā par savu darbu es tomēr nopelnu normālu algu."