Neparasti

Tūlīt jau atkal snigs no piebriedušiem padebešiem, bet es vēl stāvu uz tikko nobirušo ozollapu zaļi brūnā paklāja. Ne jau tikai smagnējais milzis kā allaž nokavējis apmetņu sezonas maiņu. Šogad pat kastaņas, bērzus un ābeles sniegs pārsteidza lapu ģērbā. Nu zaļas un krāsainas tās sakritušas sniegā - kā vārdu birums, ko neviens vairs nevēlas uzklausīt...

Neparasti.

Ļaudis noraugās uz neparasto ar izbrīnu, vīpsnu vai vienaldzīgi - kā nu kurš. Es aizdomājos par to, ka dzīvē tik daudz kas ir savāds - ne jau kvēlojošas pīlādžogas ledainā vējā vai zaļas lapas sniegā vien.

Vai saskatām neparasto katrs savā dzīvē? Neteiksim taču, ka nekā tāda nav!

- - - Tu visu mūžu ar nevaļu kāvies, strādāji, raizējies, steidzies... Pēkšņi jūti - nav vairs, uz kurieni traukties. Kaut kas ir padarīts, kaut kas ir nokavēts. Tagad var apstāties un sev par izbrīnu redzēt - viss notiek. Arī tad, ja tu vienīgi vēro...

Vai trieciens patmīlībai? Vai varbūt atvieglojums? Laiks ieklausīties ne vairs skaļumā, bet klusumā. Laiks dzīvi netvert plašumā, bet dziļumā. Savādi, bet man patīk!

- - - Man nepatīk svešniekā pēkšņi pārvērties tuvais. Dubļos sabradāts uzticēšanās svētums. Neprāts, kas paceļas prātam pāri. Rūgta atmošanās pēc salda reibuma. Kaut tas būtu retums! Brīnums, kas nenotiek gandrīz nekad!

Ak vai!

- - - Ir vērtības, ko ļoti, tik ļoti augstu turam. Ne par naudu vai stāvokli sabiedrībā, bet par cilvēkiem es domāju. Par attieksmēm.

Kāds var likties tik labs un liels, tik pārāks par mums un citiem. Sevišķi cienījams un apjūsmojams. Īpašs.

Vienā dienā krīt šis augstais pjedestāls. Nemaz nevajag zemestrīci vai skandālu. Vienkārši tu redzi, ka viņš ir tāds pats kā visi. Ne labāks, ne sliktāks, bet līdzīgs. Tavs pārcilvēks nav vairs jāuzlūko kā no apakšas uz augšu.

Visdīvainākais man šķiet, ka daudzreiz tas notiek ļoti pēkšņi.

- - - Turpretī kādu citu cilvēku nenovērtējam. Viņš nav ar mīnusa zīmi, sliktais. Mūsu acīs - vienkārši nulle. Taču jāpaiet laikam, reizēm vai pusmūžam, lai saprastu - visdārgākais!

Nedod, Dievs, to atskārst tikai kapu kalnā!

Kaut arī reizēm cits pret citu mēdzam būt tik dzedri kā ziemas rīti, tik aizņemti ar sevi vien kā sakaltušās lapās aizsapņojies ozols, kaut arī spējam būt tikai cilvēki, mēs cits citam esam vajadzīgi.

Un vai tas nav neparasti?