Sapņu pils

Nedēļas sākumā redakcijā ienāca Ilzīte - vidusskolas laika vasarās pie mums strādāja, vairākus gadus rakstīja, tagad studē žurnālistiku. Viņai līdzi bija kaudzīte fotogrāfiju. "Te es ciemojos pie draudzenes," - viņa rādīja attēlus.

Pils miglainā novembra dienā. Krāsu maz, tikai kāds nojaušams aizejošā rudens zeltainums dažviet aizķēries nobirušajās koku lapās. Bet tādēļ jo noslēpumaināka un skaistāka izskatās celtne. Gribējās to salīdzināt ar lepnām Anglijas pilīm, ar seniem gadsimtiem Konana Doila romānos. Miers un majestātiskums. Klusums, ko pauž pat fotogrāfija. Cesvaines pils. Ilzītei tik ļoti iepatikusies, ka safotografējusi to no visām pusēm, arī atsevišķas detaļas un panorāmu no skatu torņa.

Aizvakar nespēju mierīgi klausīties ziņas. Latvijas dārgums, Latvijas pērle Cesvaines pils izdeg. Sapņu pils... Televīzija rāda, kā uguns mēles laiza jumtu, vēlāk atstājot melnus tukšumus akmens mūros. Cesvainieši raud un bezpalīdzīgi noskatās, kā Latvija kļūst par vienu sapni nabagāka.

Uz šo pili tā arī nekad neaizbraucu. Mani ceļi ir veduši tās tuvumā, bet uz Cesvaini - nekad. Un es nezinu, kāpēc. Ir taču ceļotāji, kas tādēļ vien šķērsojuši Latviju, lai apjūsmotu šo skaisto celtni.

"Tālu..." - mani atrunāja pagājušonedēļ pirms lielās piļu apceļotāju balles Cesvaines pilī. "Tālu..." - es ļāvos pierunāt, prātā piemezdama Latvijas attālumus. Un pat nezinu, kā tobrīd bija vairāk žēl, - ceļanaudas, laika vai vēl kā cita. Toties tagad esmu pārliecināta, ka šis ietaupījums man mūžam liksies kā zaudējums.

Tāpat es gadiem esmu atlikusi domu aizbraukt uz Prāgu. Domāju: visi turp triecas, es pagaidīšu; tālu nav, ceļazīmes salīdzinoši lētas - aizbraukšu kaut vecumgalā, kad neko dārgu vairs nevarēšu atļauties... Bet vasarā nespēju mierīgi klausīties ziņas par dabas katastrofu. Un tagad? Vai Eiropas kultūras pērle Prāga jelkad būs tāda pati, kāda tā bija pirms plūdiem? Varbūt kaut ko reiz vērtīgu tās vecpilsētā man tā arī neizdosies redzēt, ja aizbraukšu?

Ai, kā reizēm neder taupīt! Ne velti daudzi gudri cilvēki jēdzienu "iespēja" domās raksta ar lielo burtu. Jo bez tās nevar būt ieguvuma. Toties - ja iespēja apzināti palaista garām... Vai esat izbaudījuši pašpārmetumus? Ar ko gan salīdzināt to smagumu?

Vēlreiz un vēlreiz domās jāatgriežas pie Cesvaines pils. Kādēļ gan es esmu pārliecināta, ka man atvēlētais laiks ļauj tik daudz ko atlikt?