Paldies jaunlutriņniekiem!

Kopš seniem laikiem lauku ļaužu atmiņā visilgāk un visspilgtāk saglabājas sava pagasta kultūras dzīves notikumi.

Ikviens kultūras pasākums ar vietējo pašdarbnieku piedalīšanos vienmēr ticis gaidīts ar lielu interesi, vēl ilgi pēc tam pārspriests un sirdī glabāts lepnums par savējo varēšanu.

Piedalījos Jaunlutriņu pagasta karoga iesvētīšanas svētkos. No sirds priecājos un saku paldies visiem, kas tos sarīkoja. Dzirdēju ne viena vien vietējā cilvēka atmiņstāstus. Ja kāds šaubās par sirmgalvju atmiņām, kas skar notikumus vēl pirms 1940. gada, ielūkojieties vecos mēnešrakstos un avīzēs. Tajos rodams apstiprinājums, daudz interesantu faktu.

Piemēram, "Lutriņu draudzes" vēsture, kuru uzrakstījis kādreizējais draudzes mācītājs Jānis Kangars. Tajā atrodami vietu un māju nosaukumi, sadzīves paražu apraksti pat pirms 100 gadiem.

Saglabājusies arī pagasta vēsture, tādēļ, gatavojoties Jaunlutriņu karoga iesvētīšanas svētkiem, bija iespējams precizēt Lutriņu Jaunāsmuižas u. c. izcelsmes laiku. Liels paldies tiem ļaudīm, kuri senos rakstu darbus novērtējuši, cieņā turējuši un saglabājuši līdz pat mūsdienām.

Raksti 20. un 30. gadu avīzēs liecina, ka lauku pašvaldībām bijis uzdevums pētīt savas puses pagātni. Lutriņu pagasta vēsturi parakstījis vēsturnieks Jēkabs Juškevičs, mums zināmās grāmatas "Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē" autors.

Pēc kara - 1949. gadā - pagastus pārdēvēja par ciemiem, lielākos pārdalīja vai arī "atšķēla" no kaimiņu teritorijas, salika kopā, izveidoja jaunus vietu nosaukumus. Tā tas notika arī Jaunlutriņos. Bija laiks, kad par dzīvi Latvijā pirms 1940. gada neko pozitīvu bilst nedrīkstēja. Jaunlutriņnieki ģērboni sava pagasta karogā realizēja pēc 63 gadiem, ģērboni un 18. novembra svētku priekšvakarā karogu Lutriņu draudzes baznīcā iesvētīja mācītājs Uldis Gailītis. Tie bija svētki, kurus radīja paši vietējie cilvēki. Lai Dievpalīgs visiem, kas sekos viņu paraugam!