Ļoti nepieciešams tāds brīdis

Ko domā visu mūžu smagi strādājusi sieviete, tagad mazmazā plītsistabiņā maizi ar margarīnu ieēdusi, redzēdama, kādas maltītes gatavo no eksotiskiem produktiem?

Veikalu skatlogi spīguļo svētku spožumā, reklāmas visos iespējamos publicitātes veidos aicina pirkt dāvanas desmitiem, simtiem un pat vairāk latu vērtībā. Baznīcās, masu saziņas līdzekļos dzirdami un lasāmi rosinājumi Adventes - Ziemassvētku gaidīšanas laikā atrast laiku pārdomām par dzīves jēgu, par savas un pasaules esamības jēgu. Vieni un tie paši svētki it kā ir divi ļoti atšķirīgi svētki. Un ne tikai svētki. Arī ikdiena. Citi ziemas viducī lidinās pa siltzemēm, meklēdami pludmales un viesnīcas ar visdaudzveidīgākajām izpriecām, citi savos maciņos nevar atrast pat tik daudz santīmu, lai aizbrauktu uz sava rajona centru pie ārsta apturēt elementāras veselības kaites…

Tās pārvērtības, kas Austrumeiropu apgrieza otrādi nule aizvadītā gadsimta beigu desmitgadē, radīja situāciju, ka vieni ļoti strauji tika pie varas un bagātības, citi - zaudēja gandrīz visu. Un ne jau vienmēr pirmie bija tie gudrākie un otrie dumjākie. Nereti gluži otrādi. Ir tāda parasta parādība, ka palu laikā, brāzmainā straumē virspusē uzpeld sārņi. Taču, ja šie sārņi saglabājas ilgi ilgi vēl pēc tam, tad, kā saka, ar apkārtējo vidi kaut kas nav kārtībā.

Kā atveseļot vidi? Piemēram, Čehijā, Polijā sociologi ļoti lielu uzmanību veltījot pētījumiem, kā jūtas tie - pēkšņi varas un bagātības virsotnē nokļuvušie un kā tie - pakājē palikušie vai nogrimušie. Kāda attieksme vieniem pret otriem. Tas nepieciešams, lai varētu prognozēt valsts nākotni.

Diemžēl mūsu valstī līdzīgi pētījumi parasti aprobežojas tikai ar faktiem - tik un tik procentu dzīvo tā, tik un tik - tā. Taču aiz katra procenta, pat aiz procenta simtdaļas - dzīvi cilvēki. Ko viņi domā, kā jūtas? Ko domā, piemēram, visu mūžu smagi strādājusi sieviete, tagad mazmazā plītsistabiņā maizi ar margarīnu vai vislētākajā eļļā ceptus kartupeļus ieēdusi, televizora ekrānā redzēdama, kā dārglietām apkrāvusies sieviete plašā, greznā virtuvē plātās, rādīdama, kādas maltītes viņa gatavo no eksotiskiem produktiem? Ko šādā pat situācijā domā māte ar minimālo mēnešalgu, tik tikko pa šķēlītei lētākās desas bērniem nopirkusi? Un - ko domā tā sieviete, publiski demonstrēdama savu vēderkaprīžu apmierinājumu?

Esam jau pieraduši pie viedokļu dažādības. Dažādi viedokļi arī Saldū, piemēram, par tā saucamo siltuma parādnieku publicēšanu vai nepublicēšanu laikrakstā. Nav noslēpums, ka ne mazums savus ienākumus tērē visai plašās ērtībās un greznumlietās, bet par maksāšanu par siltumu un komunālajiem pakalpojumiem neliekas ne zinis. Ko par viņiem domā, kā jūtas tie cilvēki, kas, katru santīmu pensijā skaitīdami, vispirms samaksā par savu pieticīgo istabiņu, ko domā ģimenes, kas to pašu dara, knapinādamas naudiņu savu bērnu azaidam un apģērbam? Ko domā tie - par daudziem maksātājiem labāk situētie nemaksātāji? Vai viņu domās ir vieta par to, kā jūtas citi cilvēki?

"Pērciet, dāviniet, sagādājiet prieku saviem mīļajiem!" klaigā reklāmas. Kā jūtas tie, kam knapi knapi pietiek naudiņas ikdienas uzturam, kur nu vēl greznām dāvanām… Jūtas pazemoti, aizvainoti. Un no pazemojuma un aizvainojuma līdz agresivitātei dažkārt pat viens solis nav vajadzīgs. Bieži vien agresivitāte tiek izprovocēta, nerēķinoties, neiedomājoties, kā jūtas, ko domā it kā tev blakus esošais, bet būtībā citā pasaulē dzīvojošais cilvēks.

Ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Dāvanu pirkšanas rosība. Bet varbūt tomēr šajā rosībā atrodams apstāšanās brīdis - pārdomām? Varbūt ne tikai atrodams, bet ļoti ļoti nepieciešams tāds brīdis…