Kā es sagaidīju Jauno gadu

Bija pagājušā gadsimta 60. gadi, precīzi neatceros, kurš gads. Vecā gada pēdējā diena nekādi neliecināja par ziemu. Smidzināja lietus, kurš uz aukstās zemes sasala. Bija atkala. Es nesapratu, kā visu paveikšu. Jau zināmiem, plānotiem darbiem nāca klāt kaudze neplānotu, it kā lopiņi gada beigās steigtos izpildīt slimošanas normu. Bija vien steidzami jājūdz čaklā ķēvīte un jāsāk rinķot pa kolhozu. Tolaik "Druvā" vēl neviens neplānoja ceļu asfaltēšanu, tie bija izbraukti grambu grambās. Nu grambas atkalas ledus klātas. Kaut ķēve bija labi apkalta, rikšiem braukt nebija iespējams. Tomēr līdz agrai pēcpusdienai kolhoza tālākā gala fermas biju apbraukājusi. Palika tā sauktais Lutriņu gals - 3. brigāde. Gribēdama paskubināt ķēvi rikšot, pamanīju, ka tā nometusi priekšējās kājas pakavu. Nospriedu, ka darbnīcās kalējs to pieliks desmit minūtēs. Tomēr darbnīcu smēdē kalēja nebija, un darbnīcu vadītājs sacīja, ka kalējs esot atprasījies no darba kāda svarīga iemesla dēļ. Darbnīcu stūrī bariņā sapulcējušies vīri par kaut ko skaļi trieca. Šoreiz stingrais darbnīcu vadītājs neiebilda, ka tehnika stāv - visi taču gatavojās sagaidīt Jauno gadu.

Tā nu man bija vien jābrauc uz savu sētu, ķēve jāved kūtī un apgaita jāturpina kājām, jo dienesta mašīnu tolaik nebija. Jau kopš rīta zināju, ka 3. brigādē fermā slims lopiņš. Nospriedu papusdienot, bet uz galda līdzās svētku pīrāgu šķīvim atradu mātes rakstītu zīmīti ar vēl citu pacientu sarakstu. Pīrāga kumoss iespriedās rīklē - vairs nedrīkstēju kavēties, jo jānokļūst vistālākajā jaunlopu novietnē. Visīsākais ceļš turp - pa dzelzceļa sliedēm. Pēc kilometra sastapu nākam pretī dzelzceļa strādnieku brigādi ar rokas stumjamo drezīnu. Nokūleņoju no uzbēruma, bet brigadieris mani sabāra: pa dzelzceļu staigāt nav brīv, sabraukšot mani vilciens, nākšoties apturēt satiksmi. Cik vēl to papīru jāsmērē! Par mani viņam maza bēda. Tomēr brigādes sievas metās mani aizstāvēt, jo biju palīdzējusi viņu lopiņiem, - ko šis tarkšķot, pats drīz būšot siltā istabā pie pīrāgiem un šņabja, bet man vēl jāstrādā. Brigadieris piekāpās, tomēr noteica, lai uzmanos, jo drīz nāks preču vilciens.

Jau krietnā krēslā tiku tālajā lopu novietnē un pēc tam vēl bija jāiegriežas divās fermās. Pa ceļu iet nevarēju, jo apledojušajās grambās tumsā būtu izmežģījusi kājas, Līdzās ceļam bija kailas ganības, varēju pielikt soli. Mājās nokļuvu, kad citur ļaudis jau bija sagatavojušies sagaidīt Jauno gadu. Tēvs bija palīdzējis mātei apkopt mājas soli, un nu abi gaidīja mani, lai kopā paēstu svētku vakariņas. Nometu ar mitrumu piesūkušās virsdrēbes un gatavojos atbrīvoties arī no apaviem, kad sētā norūca motocikls. Ienāca "Putru" fermas slaucējas vīrs. Man esot jābrauc viņam līdzi, fermā viena govs nevarot piecelties, un es zināšot, kādas drapes vajadzīgas. Lai pasteidzoties, jo televīzijā Vecgada vakarā laba programma (viņam vienam no retajiem bija mājās neliels televizors).

Steigā rāvu mugurā tās pašas nupat nomestās mitrās virsdrēbes, sameklēju zāļu skapī visu nepieciešamo, un devāmies ceļa. Motocikls pa slideno ceļu joņoja ātri, pieredzējušais braucējs prata to savaldīt. Pie fermas strauji nobremzēja, tā ka gandrīz nosēdos dubļos, un vīrs aizbrauca uz māju skatīties labo televīzijas programmu. Kūtī slaucējas jau gaidīja, govs ātri atguvās, bet izrādījās, ka pasaulē tūdaļ jānāk teliņam, un šis process ieilga. Kad beidzot viss bija kārtībā, slaucēju atpūtas istabā radio jau sāka skanēt Kremļa kuranti. Kremļa galvenais dižvīrs sacīja uzrunu, vēlot arvien jaunus sasniegumus.

Sievas steidzās uz mājām, bet viena promejot noteica, ka teļu kūtī viens esot sasirdzis, lai es apskatot, tad man no rīta nebūs jānāk otrreiz. Teļu kūtī visi teliņi izskatījās mundri, gāju mazgāties un ģērbties, tikai uz māju vairs neviens neveda. Atpūtas istabā izdzirdu balsis - laikam naktssargs ieslēdzis radio. Bet, kad izgāju gaitenī, atpūtas istabas durvis atvērās, un slaucējas aicināja mani. Tā kā jauno gadu bijām sagaidījušas kūtī, tā atnākšana kopā arī jānosvin. Visu dienu fermā strādājušas, sievas nezin pa kuru laiku bija paspējušas sarūpēt svētku galdu - netrūka pīrāgu, plātsmaižu, rosola, bija arī vīna pudele. Sēdējām, runājāmies un svinējām, līdz sievām bija atkal jāiet kūtī padarīt jaunā gada pirmās dienas rīta darbus. Beidzot arī es devos mājup. Rīts bija silts, apledojums pa nakti nokusis un iešana vieglāka. Bija sācies jauns gads.