Latvija ir tās ģimenes

Rīgas pilī, kad Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņas dzīvesbiedrs Imants Freibergs pie sevis bija ielūguši Latvijas ģimenes, es sapratu: tās ir patiesā Latvija. Dažkārt nav jāmeklē atbildes enciklopēdijās vai televīzijā. Ja palaimējas būt klāt šādā notikumā, vislabāk var saskatīt - kas notiek Latvijā.

Nāca ģimene ar trim dēliem. Tētis prezidentei pie kājām nolika grozu ar maizes klaipiem - viņš cep maizi un audzē labību. Viņa sieva kopj māju, aprūpē savus četrus vīriešus un veido ģimenes pavarda tradīcijas.

No tāla Latgales nostūra atbraukušie uzdāvināja pītu trauku. Tādus un vēl daudz cita, kopā nākot, darina pagasta sievietes. Visas lūgušas uz pili atvest sveicienus. Kādā citā ģimenē bērni zīmē, meitenīte bija atvedusi savu gleznu. Bet vēl viena ģimene nāca ar siltiem novēlējumiem: "Lai jums, prezidentes kundze, pietiek spēka, izturības un gudrības Latviju vest saulītē, un lai mūsu valsts ar jums priekšgalā uzplaukst un uzzied!"

Saposušās, satrauktas, bet vienlaikus - pārliecinātas bija ģimenes. Mazuļus nomierinājušas, lielākos bērnus iedrošinājušas. Viens otram blakus - vecāki ar trim, četriem, septiņiem, astoņiem, vienpadsmit bērniem. Ar mazbērniem.

Kad visi sapulcējās zālē, ģimenes atvēra savu pūralādi. Pirmā pa priekšu gāja dziesma. To iesāka vīrs, kurš prezidentei sacīja šādus vārdus: "Paldies par ielūgumu! Es ilgi domāju un apsvēru, iekams pārliecinājos: šis mūsu valstī ir vienīgais pasākums, kurā tiek godāta ģimene. Es strādāju sociālo darbu un situāciju zinu." Viņš ar sievu, bērniem, vedeklu un mazdēliņu izgāja publikas priekšā, un atskanēja daudzbalsīga dziesma. Acīm redzami - ne jau tikai šim priekšnesumam gatavojušies. Viņu mājā dzied bieži. Dziedāja vēl citas ģimenes, arī deklamēja. Bet pārējie priecājās par viņu bagātību.

Latvija ir tāda, kādas ir tās ģimenes. Cik apmierinātas, drošas jūtas tās, tikpat stipra - Latvija. Ja dzied un smejas ģimenēs, atskan visā Latvijā. Ja prieka ģimenēs ir vairāk par rūpēm, tad arī valsts var uzplaukt.

Cik bērnu ir ģimenēs, tik bērnu ir Latvijai, un tieši tik daudz tai ir nākotnes. Vēl jau mums ir, ar ko lepoties, - kuplas ģimenes, kuru bagātība gan nav piepildīti skapji vai bankas konti, bet kurās bērnos ieaudzina darba mīlestību, sapratni un iejūtību. Es ļoti ceru, ka uz neatgriešanos ir aizgājuši laiki, par kuriem Rīgas pilī stāstīja Tukuma laikraksta žurnāliste. "Mana kolēģe izaudzinājusi astoņus bērnus. Un ikreiz, kad viņa par to kādam stāstīja, bija jāuzklausa neizpratne - kā, un visi normāli?!"