"No kurienes atklaiņoja klibs kaķītis?"

"Nespēju klusēt pēc publikācijām par atsevišķu cilvēku barbarisko izturēšanos pret dzīvniekiem," vēstulē redakcijai raksta kāda sātiņniece.

"Ausīs dur neciešamais termins - klaiņojošie dzīvnieki. Te nav vainojami nelaimīgie dzīvnieki, bet gan sabiedrības domāšanas veids un attieksme. Kurš dzīvnieks pats sev izvēlēsies ciešanas, sāks klaiņot, ja viņam būs normāla mājvieta un kaut minimāls uzturs?

Dzīvnieku mīlestība ir cilvēku tikumiskās kultūras lieciniece. Šajā nozīmē kultūras līmenis ir zems. Kā to paaugstināt? Ja grib iegādāties mājdzīvnieku, katram jāpadomā, vai varēs par to rūpēties, dažreiz - arī paciest radušās neērtības. Vai pietiks naudas, lai civilizēti no dzīvnieka atbrīvotos, ja tas būtu nepieciešams? Ja visa minētā pietrūkst - neriskējiet! Kaķēni un kucēni nav jāiegādājas bērnu īslaicīgām iegribām. Kamēr ir maziņi, viss it kā jauki, taču, kad izaug lieli, patika un mīlestība izgaist, un dzīvnieks tiek pamests.

Atbalstu patversmes ierīkošanu. Taču - vai tā pilnībā spēs atrisināt sabiedrības bezatbildīgās rīcības rezultātā radušās problēmas? Vai ļaunprātība mazināsies? Tāpēc vainīgie jāsoda un vēlreiz jāsoda. Vai Eiropā sprauksimies, līdzi velkot smagu cietsirdības kravu?

No pašvaldībām, kā arī no labprātīgajiem ziedojumiem jāatrod līdzekļi veterinārārsta pakalpojumiem. Daļa dzīvnieku, dzīvodami neapskaužamos apstākļos, ir slimi. Tie jāizolē - jāaizmidzina.

Avīzē minētajiem lamātājiem, spērējiem, ar suņiem rīdītājiem, ar akmeņiem nomētātājiem, dzīvniekiem noliktā trūcīgā ēdiena izspārdītājiem ir kopīga paralēle ar to cilvēku, kas savu sunīti apraka dzīvu, proti - nežēlība. Un kā var atļaut bērniem mētāties ar dzīvām radībiņām kā bumbiņām! Tā veidojas jaunā sadistu maiņa.

Dzīvnieku palaišana notiek abpusēji: laucinieki savu pārprodukciju atved uz pilsētu un atstāj autoostā, tirgus laukumā, vārtu rūmēs u.c., savukārt pilsētnieki savējo izsēj gar lauku ceļu malām, palaiž mežos, purvos... Ir novērots, ka aktīvākais sējas laiks ir rudeņos, kad sākas lietavas, sals, tuvojas ziema.

Kāpēc sunītis divas dienas sēž neapdzīvotas vietas ceļa malā uz nomestas žaketes? Kā divi kaķēni var aizklaiņot līdz Lašupes mūža mežiem un raudādami sekot ogotājiem? Kā liels, kastrēts runcis par mājvietu jebkuros laika apstākļos var izraudzīties upmalas krūmāju? No kurienes atklaiņoja klibs kaķītis ar nogrieztu astes galu un amputētu pakaļkājiņu, lai apmestos uz dzīvi gravā zem klajas debess? Nesen viens izsētais piebiedrojās pa Saldus - Pampāļu ceļu ejošiem bērniem un sekoja līdz pat mājām. Pēc izturēšanās var spriest, ka kaķītim bijušas mājas - viņš ir laipns, prot kulturāli uzvesties. Bet saimniekam apnika, un viņš dzīvnieku palaida pasaules lielceļos... Vai minētie piemēri nepaskaidro, kā radies apzīmējums klaiņojošs? Kurš vainīgs un nosodāms - cilvēks vai dzīvnieks? Dažreiz nelaimīgajiem izdodas sastapt kādu žēlsirdīgo samarieti, bet lielāko daļu pamesto dzīvnieku sagaida sals, sērgas, bada nāve...

Cilvēk, radības kroni! Vai tu tiešām nesaproti vai negribi saprast, ka katrai dzīvai radībai ir tās pašas fiziskās sajūtas, kas tev un man, - sāpes, izsalkums, slāpes, salšana... Cietsirdīgais cilvēk! Pirms esi soli spēris un roku pacēlis, lai kādai neaizsargātai radībai sagādātu ciešanas vai vispār atņemtu dzīvību, apstājies un iegaumē: "Ko nežēlastībā sēsi, to agrāk vai vēlāk ar augļiem pļausi!"