Izjust mirkļa burvību

Adventes laiks, baznīca un mūzikas skaņas. Tā atkal nodzīvota viena nedēļa ceļā uz Ziemassvētkiem, kad gaismas ceļš uzsāks savu uzvaras gājienu pār tumsu. Nesen dzirdēju kāda cilvēka vārdus, ka viņam Advente ir spraigs vērtību pārvērtēšanas laiks. Man, klausoties vijoles liegajās skaņās, nāk atmiņā vecāsmātes bērnības atmiņas par viņas Ziemassvētkiem.

Esot bērnam, kurš ātri zaudējis tēvu un kura māte viena audzināja četras atvases, katri svētki bija brīnuma gaidas. Bērni pirms egles pušķošanas tikuši izraidīti no lielās istabas, bet, ziņķāres mākti, tie stāvējuši aiz aizslēgtajām durvīm, kur bija dzirdamas lielo pieklusinātās, noslēpumainās balsis.

Kāds prieks un neizskaidrojams gaišums ielijis mazajās sirsniņās, kad atvērušās durvis. Telpa bija kļuvusi par noslēpumainu karaļvalsti, kur egles galā sēdošā eņģeļa zeltainie mati spīguļoja iedegtajā eglītē. Lai arī dāvana pēc turīgu vecāku bērnu mērauklas nebija liela - tikai krustmātes šūts raibs priekšautiņš un pāris šokolādes konfekšu bumbiņu tā kabatā -, šis moments palicis vecāsmātes atmiņā uz visu mūžu. Vēl sirmā vecumā, stāstot par savu bērnību mazbērniem, viņas acīs bija miklums.

Cik maz gan vajag cilvēka sirdij, lai tajā neizdzēšamas pēdas atstātu kāds notikums! Nevilšus pašai rodas jautājums - vai tev tik dziļi atmiņā ir iespiedušies kādi no Ziemassvētkiem? Un, godīgi atzīstoties, jāsaka, ka nē. Ir bijušas dāvanas, lielākas un mazākas, bijušas eglītes, greznākas un ne tik greznas, bet atmiņas nav tik spilgtas, kā tās bija vecaimammai. Vai mēs kļūstam prasīgāki un nejūtīgāki pret apkārt notiekošo? Laikam zaudējam spēju izjust mirkļa skaistumu. Neizbaudot to, kas mums jau ir dots, steidzamies tvert nākamo iespaidu, lai nenokavētu, lai uzspētu, jo dzīve ir tik dinamiska.

Nesen lasīju kādas mātes teikto, ka viņas meita pierakstījusi veselas trīs burtnīcas ar lūgumiem Ziemassvētku vecītim. Kad piepildījies tikai divās burtnīcās rakstītais, meita atteikusi: "Tik vien…" Vai arī mēs bieži neizvirzām saviem tuvajiem un pret pārējiem pārāk lielas prasības? Ja nesaņemam pretī tik daudz, cik cerēts, esam sašutuši un nespējam priecāties par mazumiņu. Šādi mirkļi ir kā smiltis, kas izlīst starp pirktiem. Atverot plaukstu, brīnāmies, ka tā ir tukša, un esam apbēdināti, ka tajā nav aizķeries pat mazākais smilšu graudiņš.