Ar kādām tiesībām?!

Kādēļ tiem, kas gatavojas lemt par manu un Latvijas nākotni, varētu būt tiesības nezināt valsts valodu?!

"Jūtos pazemots un aizskarts," tā stāstīja kāds brocenieks, kura privatizētajā dzīvoklī bez viņa atļaujas vannas istabā tika noņemti radiatori. Tas esot nepieciešams, lai veiktu daudzdzīvokļu mājas siltumapgādes rekonstrukciju, - radiatori vannas istabā neesot paredzēti. "Bet es taču regulāri maksāju par katra kvadrātmetra apsildīšanu, vannas istaba man tagad ir auksta," cilvēks sarūgtināts. Cilvēktiesību aizsardzības Konvencijā gan ir pants, kas pieļauj, ka īpašumtiesības drīkst pārkāpt, ja tas notiek sabiedrības interesēs un saskaņā ar likumu. Taču ļoti šaubos, vai šī dzīvokļa īpašnieka vannas istabas radiatori ir šķērslis daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju interesēm. Starp citu, iedzīvotāji ar parakstiem apliecinājuši pretējo.

Varu iedomāties, cik bezpalīdzīgi un pazemoti jutās visi diabēta slimnieki, uzzinot, ka no valsts apmaksāto medikamentu saraksta izņemti vairāki insulīna medikamenti. Tos gan sola aizstāt ar citiem - lētākiem. Taču labklājības ministrs Andrejs Požarnovs, kas ar vieglu roku, iespējams, neiedziļinoties sagatavotajos dokumentos, tos parakstījis, vai nu nezina vai arī nevēlas zināt, ka visiem slimniekiem nepalīdz vieni un tie paši medikamenti. Ka, piemēram, grūtniecēm un bērniem, bez diabēta vēl ar citām slimībām sirgstošajiem šāda medikamentu maiņa var būt pat bīstama dzīvībai. Cilvēktiesību un pamatbrīvību Konvencijas 2. pantā deklarēts, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Tad ar kādām tiesībām par daudzu tūkstošu cilvēku dzīvībām drīkst lemt tik pavirši, rēķinot - tā būs lētāk!

Sava izdevīguma interesēs firmu īpašnieki nemaksā sociālos nodokļus par saviem strādājošajiem. Nauda aploksnēs, bet nekādas garantijas tad, ja cilvēks saslimst. Un šāda situācija iespējama tāpēc, ka cilvēks būtībā ir neaizsargāts, laimīgs, ka kaut uz neilgu laiku dabūjis darbu. Bet tajā pašā laikā - nav drošības, vai rīt šis darbs vēl būs. Īpaši neaizsargāti ir tie, kas mēģina kaut ko bilst par savām tiesībām. Redakcijas telefonakcijā man par šādiem gadījumiem stāstīja, diemžēl ļoti lūdzot, lai avīzē nenosauktu ne darbavietu, ne vārdu. Mīļā miera labad un bailēs par darba zaudēšanu.

Diemžēl mūsu valstī, valdot sajūsmai, ka Latvija teju teju tiks iekļauta to valstu skaitā, kuras uzaicinās iestāties Eiropas Savienībā jau pirmajā kārtā, politiķi un pat Valsts prezidente gatava mainīt vēlēšanu likumu, pieļaujot, ka Saeimā var tikt ievēlēti deputāti, kas nezina valsts valodu. Cilvēktiesību vārdā. Bet redakcijā pagājušajā nedēļā bija ienācis kāds gaiķenieks, kam kauns par mūsu valsts pazemību. "Esmu personīgi apvainots, dzirdot šādas aplamības," viņš teica. "Man savulaik neviens nejautāja - protu vai neprotu krievu valodu, esmu represēts, izsūtīts uz Krieviju, tur smagi strādāju un krievu valodu biju spiests iemācīties, ja gribēju izdzīvot. Kādēļ tiem, kas gatavojas lemt par manu un Latvijas nākotni, varētu būt tiesības nezināt valsts valodu?! Tas taču ir absurds, ka, cenšoties ievērot vienas saujiņas varaskāru cilvēku tiesības (?!) būtībā mūs visus pakļauj riskam un šādā veidā pazemo."

Mūsu valstī vēl ilgi pilnībā netiks ievērotas cilvēktiesības - tā nesen secināja kāds politologs. Korupcija, smieklīgi mazie bērnu pabalsti un pensijas, tiesībsargājošo institūciju neefektīvs darbs... Politologs uzskata, ka nemaz nebūtu slikti, ja Eiropas Cilvēktiesību tiesā vinnētu iespējami vairāk Latvijas iedzīvotāju, kas tur griezušies. Pirmajā brīdī tas šķiet paradoksāli, jo neko labu par mūsu valsti, par cilvēktiesību ievērošanu tas neliecina. Vai tiešām vajadzētu priecāties, ja šajā tiesā uzvarētu, piemēram, bijušais Banka Baltija prezidents Aleksandrs Lavents. Bet varbūt valsts institūcijas varam salīdzināt ar nepaklausīgu bērnu, kuru pērt nedrīkst (viņu aizsargā likums), taču bērza žagars vai pabaidīšana ar to īpašos gadījumos noder.